Nedēļa ar dokumentālo kino

Kino Rakstu rubrikā "Kolēģa blogs" debitē atkal jauns kolēģis – žurnāliste, publiciste un dokumentāliste Zane Peneze. Nav brīnums, ka šī nedēļa viņai aizritējusi, skatoties un domājot par labu dokumentālo kino.

Raksta autore Zane Peneze

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma (Baltic Sea Docs – BSD) programma katru rudeni ļauj nopriecāties, ka lielpilsētu kinoteātru repertuāros vai lielo kinofestivālu dokumentālo filmu sadaļā nolūkotās filmas, saliktas personīgajā sarakstā “jāredz”, pie manis nonāks, nevis apšaubāmas kvalitātes līkloču linku atvestas laptopa mazajā ekrānā, bet kinoteātrī. Turklāt vairākas no tām ar “pievienoto vērtību” – iespēju iztaujāt filmas autorus. Piemēram, joprojām šķiet neticami, ka manu paziņu lokā šādā veidā nonākusi Signe Birge Sorensena, dāņu dokumentālo filmu producente, kuras darbi katru gadu nokļūst ne tikai Berlinālē, - viņu satiku tieši vienā no pēdējo gadu Baltijas dokumentālajiem forumiem.

Foruma atklāšanas filma Dugma: Poga, stāsts par diviem teroristiem pašnāvniekiem, sapulcē pilnu zāli.

Dokumentālā kino iespējas ir plašākas nekā ikdienas steigā patērētajiem ziņu rakstiem un komentāriem, jo ļauj ilgāk padomāt, pārdomāt un izdomāt, piešķirt notikumiem cilvēcīgu seju.

Tieši to ir darījis norvēģu režisors Pols Salahadīns Refsdals, portretējot divus jaunus grupējuma al Nusra karavīrus, kuri ar ilgām gaida savu kārtu, lai kļūtu par pašnāvniekiem.

Diskusija kinoteātrī "K.Suns" pēc atklāšanas filmas "Dugma: Poga"

Tā kā esmu uzaicināta piedalīties pēc filmas gaidāmajā, Gustava Terzena vadītajā paneļdiskusijā, filmu esmu noskatījusies pirms tam, tāpēc izmantoju iespēju atklāšanas seansa laikā kopā ar Gustavu iztaujāt režisoru par to, kas palicis aiz kadra. Par to, ka montāžas dators nekad nav savienots ar internetu – drošības dēļ. Par to, ka Pols pats dienējis armijā četrus gadus. Un galu galā viņš izskaidro filmētā grupējuma darbības specifiku, kas ļauj saprast, kāpēc režisors no filmēšanas atgriezies sveiks un vesels, - grupējums al Nusra Sīrijā pazīstams ar savu “labo uzvedību”, kas nozīmē uzbrukumus kaujiniekiem, nevis civiliedzīvotājiem.

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma skatītāja raksturīga iezīme ir interese par filmu arī pēc beigu titriem.

Paneļdiskusiju pēc filmas Dugma klausās gandrīz pilna zāle, es mazliet uztraucos, kā mums, septiņiem cilvēkiem, izdosies katram tikt pie vārda un izveidot sarunu kopsakarībās, taču, šķiet, Gustavs visu novada meistarīgi. Zīmīgākais, manuprāt, ir mācītāja Jura Cālīša jautājums skatītājiem – vai pēc filmas noskatīšanās jūs jūtaties drošāk vai apdraudētāk? Lielākā daļa skatītāju kautrējas pacelt roku atbildei. Arī man pašai vēl tagad jādomā – vai terorista cilvēcīgā seja to dara mazāk biedējošu? Vai tieši otrādi? (Filma Dugma: Poga kopā ar citu filmu par šo pašu tematiku, Kaujinieki no ziemeļiem, vēl skatāma svētdienas seansā plkst. 13:00)

Diskusijas dalībnieki - Zane Peneze, Rita Ruduša, Pols Salahadins Refsdāls

Ar grūtām pārdomām šī diena vēl nebeidzas. Savlaicīgi esmu rezervējusi vietas vakara seansam - tā ir Lorijas Andersones Suņa sirds. Filma-eseja ar kolāžām, ko veido multimākslinieces ģimenes arhīvi, sapīti samtainās balss atmiņās par sunīti, atzīšanās par attiecībām ar māti un gala beigās skaudrās skumjas pēc vīra nāves. Sapņainā Suņa sirds ir neaizmirstama kino pieredze, kuru vēl būs iespējams atkārtot arī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF).

Nākamajā vakarā piekrāpju Baltijas dokumentālo filmu forumu. Bet tas notiek citas dokumentālās filmas dēļ – tikai vienu vakaru visā pasaulē rāda filmu One More Time With Feeling par mūziķi Niku Keivu.

Lai gan apzinos, ka šis ir arī smalks mārketinga triks pirms jaunā albuma iznākšanas, filmas iekļaušana Venēcijas filmu festivālā man šķiet kā garants labam kinopiedzīvojumam.
Un tā arī notiek. Jau vizuāli redzams, ka šajā zālē nav tradicionālā popkorn-ēdāju publika, procentuāli vairāk bārdaino un garmataino, nekā jebkurā citā multipleksa seansā šovakar. Melnbaltā filma fiksē albuma ierakstīšanu pēc nežēlīgas traumas – Nika Keiva 15 gadus vecā dēla nāves. Sāpīgajam tematam filma ar katru epizodi sper solīti tuvāk, caurvijoties dziesmu ierakstiem, kuru teksti ir līdz kaulam skaudri. „They told us our dreams would outlive us but they lied”.

Rīgas dokumentālo filmu nedēļu svētdien noslēgšu ar Our Last Tango, kuru jau pirms gada noskatīju, internetā pētot Toronto filmu festivāla programmu. Tas būs stāsts par pāri - mīļākajiem, dejotājiem, par slavenāko Argentīnas tango pāri pasaulē.

Visi aicinātie kinobiedri piekrīt – šoreiz neizmantojam kinoļaužu privilēģijas ar ielūgumiem, bet visi astoņi samaksājam simboliskos trīs eiro par biļeti.

To rosinu darīt arī tāpēc, ka man ļoti simpātiski mazā K.Suņa saimnieki – Aīda un Juris, kuri visu dara paši. Kamēr Aīda kasē tirgo biļetes, Juris riktējas pa projekciju telpu. Līdz ar to kinoteātrī nav ne miņas no komerciālisma un kapitālisma; zinu, ka mazais kinoteātrītis balstās uz divu cilvēku entuziasmu. Ja varētu, viņi droši vien rādītu Godāra filmas 35mm versijās.

Kad atnāku uz kasi, Aīda ar kādu runā pa telefonu. Vairāk jau klausās. Pēc tam atklāj, ka zvanījis režisors Vitālijs Manskis, kurš K.Sunī rīkos dokumentālo filmu festivālu ArtDocFest oktobrī. Viņa jaunā filma par Ukrainu Radinieki tieši šajās dienās tiek rādīta Toronto festivālā (tur, kur nolūkoju Mūsu pēdējo tango), bet uz to rīdziniekiem nebūs jāgaida gadu – filma jau oktobrī būs Rīgā.

Kinoteātris "K.Suns" Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma laikā

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi