Zemdegas un inkrustācijas

Trīs filmās, kuru mūzikas autori nominēti “Lielā Kristapa” balvai “Labākais komponists”, mūzikas jautājums risināts atbilstoši amerikāņu modernista Edgara Varēza 1940. gadā izteiktam vēlējumam. Prognozēt žūrijas lēmumu nav iespējams, raksta muzikologs Orests Silabriedis, lai gan varbūt viena komponista darbs "par centimetru filigrānāk" saaužas ar kinematogrāfiskajām kvalitātēm.

Kad acu priekšā slīd garumgari filmas pēctitri un tu gaidi parādāmies mūzikas autora uzvārdu, mēdz gadīties tā, ka komponists nosaukts kaut kur stipri pie beigām. Liekas, visi pārējie (varbūt vienīgi izņemot filmas uzņemšanas darbos iesaistītos autovadītājus) ir svarīgāki.
Varbūt, kā daždien mūzikas jomas pārstāvis, pārlieku saasināti uztveru komponista ieguldījuma svarīgumu, sevišķi tad, ja tas (ieguldījums) izrādījies patiešām smalks un iederīgs. Un tomēr – ir ļoti patīkami Lielajam Kristapam nominēto filmu titros mūzikas autoru vārdus redzēt godavietā. Un arī šīs filmas skatīties vēl un vēlreiz – liels prieks. Labi, varbūt ne tieši prieks, bet noteikti

gandarījums par to, ka visās ir vēl un vēlreiz atklājami slāņi, un gandrīz nekas nav tikai redzamās virspuses plānumā.

Un kas vēl svarīgi – komponistu veikums zemāk aplūkotajās filmās noteikti pelnījis izvērstu analīzi, bet to atstāsim kāda cita rakstītāja ziņā. Te īsi par pamatiespaidiem.

Akcentēt, nevis iemidzināt

Bertolts Brehts, šķiet, kaut kad 20. gadsimta vidū rakstīja, ka filmās parasti apmēram 75 procentus ekrāna laika skan mūzika un, viņaprāt, tā esot mūzikas pilnīga bezvērtīgošana. Kopš tiem laikiem situācija visā visumā būs mainījusies (runa, protams, ir par kaut kādu vidusmēra skatījumu uz tēmu „kinomūzika”), un te var tiešām slavēt Lielajam Kristapam nominēto filmu autorus, kuru opusi nosaukti kategorijā Labākais komponists.
Filmās Ausma, Karaliskā maiņa un Pelnu sanatorija mūzikas jautājums risināts atbilstoši amerikāņu modernista Edgara Varēza 1940. gadā izteiktajam vēlējumam, ka būtu gan labi, ja mūzika filmās nevis stimulētu vai iemidzinātu skatītāju, bet akcentētu dramatiskos efektus un pasvītrotu dažu īpašu momentu jēgu. Visās trijās lentēs gan komponista, gan skaņu režisora darbs ir smalks, atturīgs un vienlaikus iedarbīgs.

Ausma

Kā vienkāršam un profesionāli neiesvaidītam kinomākslas cienītājam man ar šo filmu bija lielākās grūtības. Zināms, ka profesionāļu vidē Laila Pakalniņa ir augstu vērtēta režisore; mēģinu skatīties Ausmu profesionāļu acīm, bet nekas neiznāk. Ģeniāls attēls, patiešām neaizmirstami kadri, milzums negaidītību. Taču to virknējums nogurdina, kad centies saprast, par ko runa. Ja necenties, viss kārtībā.
Uzreiz prātā līdzība – tāpat literatūrspeciālisti runā par Jāņa Einfelda romāniem vai mūzikas speciālisti vērtē, piemēram, Jāņa Petraškeviča kompozīcijas. Iespējams, ka ir darbi, kuru vērtību var adekvāti saskatīt tikai attiecīgajā jomā pamatīgi iedziļinājušies ļaudis.

Ar šo atziņu turpinu skatīties Ausmu. Un arvien spēcīgāk nostiprinās sajūta – ja nu kas te ir patiešām cementējošs un mierinošs, tad tā ir mūzika.

Lailas Pakalniņas (šo rindu autora ieskatā pretenciozais un, iespējams, arī pasaules aktuālajā situācijā uz kādām noteiktām dzirnavām ūdeni lejošais) sirreālisms savā viesulīgumā un ideju pārdāsnībā, iespējams, aizietu pa pieskari, ja ne pārmaiņus barokāli stilizētais, groteskais, apokaliptiskais vai kamerīgi smalkmirdzošais mūzikas audums, kas notur pie zemes – zemdegās tas, liekas, gruzd nepārtraukti un palaikam iznāk virspusē.

Zināms, ka Vestards Šimkus regulāri strādā ne tikai kā koncertpianists, bet arī kā komponists, un viņa daiļrades kontekstā šo veikumu vēlos saukt par pilnīgi jaunu pakāpi gan kinematogrāfiskās izjūtas, gan arī tieši muzikālās izteiksmes ziņā.

Vestards Šimkus kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ieraksta mūziku filmai "Ausma". Foto: Ivars Burtnieks

Karaliskā maiņa

Ģitārista, mūzikas autora un, ja nekļūdos, joprojām arī sonoloģijas un kompozīcijas studenta Edgara Rubeņa domāšana un spēle momentāni atpazīstama. Fascinējoši, dekoratīvi filmas ievadkadri un dziļi iesakņotas ģitārpasāžas sader labi. Filmai lēnām uzņemot ritējumu, ģitāra mijiedarbojas ar sienas pulksteņa tikšķiem un dažu labu akcentētu pāreju uz jaunu kadru. Nesaprotams ir jaunā policista uzdevums. Neparedzama ir arī ik jauna mūzikas iestāšanās, bet tā ne brīdi nekļūst autonoma, tā varbūt dažbrīd mazliet uzmācīgi (vai arī vienkārši mazliet sāpīgi), tomēr iederīgi ir filmas sastāvdaļa.

Kadrs no filmas "Karaliskā maiņa"

Kad tuvojas filmas zelta griezuma brīdis ar skatu Vectēva palātā, ģitārskaņa pazūd. Mūzikas vieta ir tikai noslēpumainās slimnīcas pirmajā stāvā, kur citā palātā guļ apsargājamais – 95 gadus vecais, no ASV deportētais kara noziedznieks. Kad darbība atgriežas pie šī vecā vīra palātas durvīm, atkal atskan ģitāra. Seko vēl viens darbības saasinājums un visbeidzot fināls galēji izkāpinātā dramatismā, kura visaugstākajā punktā mūzika kļūst lieka un pazūd, lai atgrieztos uz filmas īsu izskaņu jeb kodu, kad abi galvenie varoņi nomierinājušies un skatītājs var pat maldīgi iedomāties, ka viss atgriezies sākumpunktā.

Precīzi sazīmētas mūzikas darbības zonas. Viens atpazīstams motīvs un neskaitāmas variācijas ap to. Radošas ģeometrijas cienītājiem – tīra bauda.

Spēcīga filma. Pat līdz asarām.

Pelnu sanatorija

Andris Dzenītis kā filmmūzikas komponists te ar apbrīnojamu izjūtu iekļaujas filmas gaisotnē, un viņa mūzika ir absolūtā saskaņā ar vides skanējumu, kas smalki izstrādāts un iedarbīgi notur skatītāju nepārtrauktā vieglas trauksmes sajūtā.
Pēc filmas noskatīšanās paliek iespaids, ka pamatskaņa te ir glāsmains, bet viegli disonējošs stīginstrumentu fons, uz kura reljefi izceļas punktētas inkrustācijas – pilieni, fragmentāras domas, nenoformulēti teikumi, pusvārdi... ko vien vēlaties. Sajūsmina brīdis, kad kadrā parādās vijoles stīgas raustošais sanatorijas iemītnieks un iepriekš dzirdētie picikati izrādās notikumu dalībnieka spēlēti. Citubrīd tu nesaproti, vai skan Dzenīša piedāvāti klaviertinkšķi vai sanatorijas gleznainā interjera (Kristīnes Jurjānes brīnums!) pulksteņtikšķi.

Kadrs no filmas "Pelnu sanatorija"
Uz visiem šiem oriģinālmūzikas mirkļiem un posmiem efektīgi izceļas Vāgnera Zīgfrīda idille (dāvinājums sievai dzimšanas dienā) vai, piemēram, ierakumos skanošā Ziemassvētku dziesma Klusa nakts, kas piešķir globālu vērienu uz katru indivīdu attiecināmajam traģiskumam.

Par filmas veidotāju stila izjūtu liecina tas, ka mūzika lielākoties nevis darbojas emocionāli šķietami izdevīgās vietās, bet ir iekārtota tur, kur nav aprakstošo vai darbības elementu, ir tikai sajūtas, kas mazliet jāatbalsta vai jāpaplašina ar skaņu.

Pēc pēdējā plašā kadra un šāvientrokšņiem vieglā vibrācijā iešūpotā filmas beigu mūzika ir vienkārša un ļoti skaista, turklāt šajā gadījumā skaniskais vispārinājums liekas simtprocentīgi iederīgs, jo izriet no visa, kas bijis iepriekš (atšķirībā no filmas Es esmu šeit, par ko nākamajā rindkopā).

Es esmu šeit

Ausmas un Pelnu sanatorijas konkurente kategorijā Labākā pilnmetrāžas spēlfilma ir Renāra Vimbas filma Es esmu šeit, mūzikas autors – Ēriks Ešenvalds. Skatoties filmu, Ērika oriģinālmūziku pirmoreiz sadzirdēju tad, kad bija pagājušas apmēram 55 minūtes no sākuma (vai ko palaidu garām?). Neskaitot grupas Hameleoni “dalību” filmā un skolas izlaiduma epizodi ar Skolas valsi, neilgs mūzikas brīdis ir arī Londonas ainas noslēgumā un pašās beigās – bērnunama skatā. Nočīkst šūpoles, un, tonāli sabalsota ar čīkstoņas skaņu augstuma intervālu, sāk skanēt Ešenvalda kordziesma.

Skan skaisti, kā jau daždien Ērika kormūzika to dara, bet vai kas mainītos, ja filma būtu vispār bez mūzikas?

Filmas autoru izvēle ir respektējama, tomēr šajā gadījumā liekas – mūzikas klātbūtne ir neobligāta un titriem uzliktā skaniskā informācija nepasaka par filmu neko vairāk, kā to, kas jau ir izteikts ar scenāriju, attēlu un aktierspēli.

Kadrs no filmas "Es esmu šeit"

Prognoze

Pēc šo rindu autora domām, par kādu centimetru filigrānāk un daudzveidīgāk ar kinematogrāfiskajām kvalitātēm saaudies Vestarda Šimkus veikums filmā Ausma. Skatos – kas sēd žūrijā? Nē, šo cilvēku domugaitu uzminēt neiespējami. Prognoze attiecībā uz Lielā Kristapa ieguvēju kategorijā Labākais komponists? Nē, prognozes nav. Ar interesi gaidīsim žūrijas lēmumu.

Raksta foto: kadrs no filmas "Pelnu sanatorija"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi