Zāģis, lomiks un kamera

Kinoteātros decembrī skatāma režisora un operatora Ivara Zviedra jaunākā dokumentālā filma “Zāģeri”, un tas ir iemesls plašāk izvērtēt viņa pēdējo gadu filmas – konsekventu uzmanību “mazā cilvēka” stāstiem.

Valstī, kur liels vairums dokumentālo filmu pievēršas nozīmīgu politikas un mākslas darbinieku dzīvju rekonstrukcijai (lielā mērā fondu politikas rezultātā), vienmēr ir atsvaidzinoši dzirdēt, ka iznāks jauna filma režisoram, kurš sistemātiski, gudri un asprātīgi strādā ar “mazo cilvēku” stāstiem. Kādā intervijā jautāts, kāpēc izvēlas stāstīt vienkāršo cilvēku stāstus, Ivars Zviedris atbild – mēs esam pasauli tā sarežģījuši, ka dažkārt tikai viņi var pateikt patiesas lietas.

Un Zviedra varoņi to tiešām spēj – viņa filmās ik pa laikam iespraucas tādas patiesās dzīves ainas, kuras kādā spēlfilmā varētu likties pārspīlēti dramatiskas.

Piemēram, Zviedra jaunākajā filmā Zāģeri brigādes vadītājs Romāns, strostējot savus zāģerus par braukšanu dzērumā, pēkšņi izmet, ka tieši tādi paši piedzērušies mežstrādnieki pirms vairākiem gadiem autoavārijā nogalinājuši visu viņa ģimeni. Īstā dzīve – atšķirībā no spēlfilmas scenārija – var būt gan neticami sakāpināta, gan neloģiska, gan sīksta. Gan Inta no Dokumentālista, gan zāģeri no Zāģeriem, gan mazie puikas no štāba Ipiķos – Zviedra varoņi dzīvo pēc meža likumiem, neizliekas par to, kas nav, un tieši tāpēc ir dzīvi un interesanti dokumentālo filmu varoņi.

Kino ir laika māksla

Ivars Zviedris dokumentālajā kino ienācis pa diezgan neparastu ceļu – pirms tam izmācījies par riteņbraukšanas treneri Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, atvēris kafejnīcu Rūjienā, bet,

kad cilvēki uz kafejnīcu nav nākuši, ar pirmo kaut kur sazīmēto videokameru safilmējis pašus rūjieniešus, lai tos ievilinātu kafejnīcas telpās.

Viņa video pamanījis režisors Ansis Epners – un piedāvājis sadarboties. 1995. gadā Zviedris kļuva par Rūjienas reģionālās TV vadītāju un LTV ārštata korespondentu, no 1997. gada studējis TV režiju un operatora mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā, bet 2000. gadā uzsācis darbu Epnera dibinātajā un viņa vārdā nosauktajā filmu studijā AVE.

Par to, kāpēc no televīzijas filmām pārgājis uz dokumentālo kino, Zviedris stāsta: “Televīzijā ikviens darbs top ātri, tās ir ātras attiecības – varonis jāpamet, pirms saproti, kas viņš ir. Tāpēc man iepatikās šī štelle – veidot sirsnīgas attiecības ar jebkuras manas filmas varoņiem. Vis­tipiskāk tas bija ar Intu, tur šī attiecības bija pavisam tuvas. Biežāk aizbraucu pie viņas, nekā pie savas mammas.”

Kadrs no filmas "Dokumentālists"

Zviedris uzsver, ka kino ir laika māksla – jo ilgāk vari atļauties filmēt, jo lielāka iespēja, ka notiks kaut kas interesants. Tieši spēja pietuvoties cilvēkiem, pacietīgi un neuzkrītoši dokumentēt un apvienot safilmēto dinamiskā montāžā, ir Ivara Zviedra darbības vislielākā kvalitāte. Viņš pie saviem varoņiem vienmēr braucot viens vai kopā ar līdzautoru – nekad ne lielākā kompānijā ar skaņu operatoriem, gaismotājiem un citiem tehniķiem, kas mazinātu saskarsmes nepastarpinātību. Cilvēcisko kontaktu, kas valda starp viņu un filmas varoņiem, caur ekrānu var just tieši kā teatralitātes un izlikšanās trūkumu. To, kas, viņaprāt, ir dokumentālā kino režisora sūtība, Zviedris atklāj kādā intervijā LR1:

“Režisora uzdevums ir būt kā diriģentam – viņš atlasa korī tādas balsis, lai skanējums būtu foršs.”

Ivara Zviedra filmogrāfijā ar titulu “režisors” saskaitāmas vismaz 18 filmas, vēl vismaz desmit filmās viņš piedalījies kā operators vai producents. Filmas, kurās Zviedris strādājis kādā no pozīcijām, ir ļoti dažādas – to skaitā ir gan filmas-kopdarbi, kurās Zviedris ir atsevišķu epizožu autors (Mazpilsēta, 2002) vai pat idejas autors un procesa organizators (ES, 2004), gan radoši eksperimenti (filmas Dziesmusvētki (2003) un Homo Ludens / Cilvēks, kurš spēlējas (2014)), gan dokumentāli gleznojumi par Latvijā nozīmīgām mākslas parādībām (Putniņš galvā (2001) par Arnoldu Plaudi, Kamēr… (2005) par kori Kamēr,  un citas). Šīs agrīnās Zviedra filmas būtu pelnījušas atsevišķu pētījumu, tāpēc par tām kādā citā reizē.

Zviedra jaunāko laiku filmogrāfijā, kuras sākuma atzīmi varētu novilkt apmēram 2004. gadā, iezīmējas divi spēcīgi virzieni.

Pirmā tipa filmas ir gandrīz tīrs vērojuma dokumentālais kino, kur vietām nojaušama arī autora klātbūtne. Otrā tipa – un, autoresprāt, visinteresantākajās – Zviedra filmās precīzs dokumentāls vērojums sastopas ar precīzi izvēlētu formālo uzstādījumu, kas komentē un izceļ dokumentālo vēstījumu. Par abu šo veidu filmām arī būs šis raksts.

Ilūziju trūkums

Ivara Zviedra piecdesmitās dzimšanas dienas vakarā – šāgada 1. decembrī – uz ekrāniem pirmoreiz nonāca filma Zāģeri. Pirms seansa uz Splendid Palace skatuves kāpa filmas idejas autors un līdzrežisors, dramaturgs Andris Kalnozols. Viņš publikai lasīja priekšā fragmentus no savas dienasgrāmatas, kuros stāstīts par to, kā pirms pāris gadiem, īslaicīga darba trūkuma spiests, pats pievienojies mežstrādnieku brigādei. Alga bijusi 20 eiro dienā, kolektīvs draudzīgs un ikdiena – interesanta.

Viens no darba biedriem stāstījis, ka labprāt kļūtu par aktieri, bet teātrī nedrīkstot dzert divlitrīgos, otrs mācījis, kur stāvēt, lai nenosistu krītošs koks, bet visi kolēģi kā viens līdz ausīm samīlējušies vietējā pārtikas veikala pārdevējā.

Mežos pieredzētais vēlāk kļūst par pamatu filmas Zāģeri idejai. Kalnozols uzrunu noslēdza, sakot, ka pirms filmēšanas starta viņam bijušas dažādas idejas par iespējamo stāsta dramatisko attīstību, bet “meža patiesība ir viena, teātrī – otra, bet kino – vēl cita”, un realitātē pieredzētais drīz vien licis daudz ko no iecerētā atmest.

Kadrs no filmas "Zāģeri" darba materiāla

Tieši pilnīgs ilūziju trūkums gan par filmas varoņu ikdienu, gan viņiem pašiem, iespējams, raksturo Zāģerus vislabāk. Filmas darbība notiek Ziemeļvidzemē pie Valmieras, kur kamera seko kādas meža darbu brigādes ikdienai – monotonai un lielā mērā tādai, kādu to varētu iztēloties nezinātājs. Dienas paiet smagos meža darbos un sīkos strīdos, samaksa par piegādātajiem kokmateriāliem un tāpēc arī algas bieži kavējas, majonēzes zāģeriem bieži vien ir vairāk nekā maizes, bet šņabim pa virsu noteikti ir jāuzdzer alus (un tas viss par spīti priekšnieka brīdinājumiem, ka tie, kuri lietos alkoholu, tiks izmesti no kopīgās mājvietas).

Šajā ziņā Zāģeri it kā mazliet pieviļ – līdzīgu darbu būtu iespējams uzņemt arī par, piemēram, ceļa strādniekiem, krāsainā metāla vācējiem vai cilvēkiem jebkurā citā vidē, kur samaksa par darbu ir pārāk maza, lai vilktu kaut ko vairāk nekā pliku dzīvību. Filma savus varoņus un notikumus ap viņiem attēlo pilnīgi godīgi, tomēr vienlaikus daudz no tā, ko redzam, atgādina tādu kā „shock value” estētiku – par varoņu dzīvēm mēs uzzinām pārāk maz, lai patiesi justu viņiem līdzi, liela daļa filmas laika kavējas alkohola izraisītos strīdos.

Kadrs no filmas "Zāģeri"

Galveno struktūru filmai pārsteidzošā kārtā piešķir darba devēja Romāna vadītās sapulces – tur visprecīzāk iezīmējas zāģeru dzīves ritējums un ikdienas problēmas, atklājas zāģeru paveiktā (un sastrādātā) sekas, tur izdzirdam jautājumus, kas ir nozīmīgi zāģeru dzīvēs. Savukārt pats Romāns, kurš tiek raustīts starp kredītiem, nemaksājošiem klientiem un grūti motivējamu darbaspēku, vienlaikus spēdams saglabāt savu personīgo filozofiju, ir filmas interesantākais varonis.

Godīgi līdz kaulam

Pārējo zāģeru attēlojumā trūkst tās niansētības, kas kā tik spilgtus un interesantus tēlus atklāj daudzu citu Zviedra filmu varoņus. Šķiet, šeit ir vietā atcerēties līdzautora Kalnozola teikto par iecerēm un realitāti – pirms filmēšanas sākuma nolūkotajai videi, varoņiem un viņu attiecībām iespējams piešķirt jebkādu iecerēto dramatismu, bet realitāte drīz vien ieviesīs korekcijas.

Tas, protams, ir dokumentālā kino paradokss – pat ja filmas veidotājam pirms tās uzņemšanas ir skaista ideja, ierodoties patiesajā vidē, tā var sabrukt acumirklī. Un nevar atmest ar roku, ir jāveido filma par to, kas tavā acu priekšā, citādi tu esi melis. Filma Zāģeri ir godīga līdz kaulam, tā mežstrādniekus un viņu realitāti rāda tieši tādu, kāda tā ir – un, iespējams, šoreiz tas filmai mazliet iegriež.

Kadrs no filmas "Zāģeri"

Tomēr par Zāģeru kvalitātēm iespējams domāt vēl arī citā veidā. Romāns reiz esot tipisku zāģeri raksturojis šādi – standarta gadījumā tas ir vīrs bez zobiem, ar sliktu veselību, iesaldētiem bankas kontiem, visbiežāk – šķīries. Pēc Ivara Zviedra un Romāna aprēķiniem, Latvijā esot apmēram 15 000 zāģeru. Ja šie aprēķini ir pareizi, tā ir ievērojama iedzīvotāju daļa, teju Cēsu izmēra pilsēta.

Kādā no komiskākajām filmas epizodēm viens no zāģeriem spriež par ēnu dienu projekta ačgārnību, ieteikdams labāk deputātiem doties “ēnot” slaucējas un mežiniekus. Šī lielā mērā ir metafora visai pārējai filmai. Es, protams, neuzdrīkstētos to pateikt pašiem zāģeriem un arī nevienam citam neieteiktu tik vaļīgi izrunāties, ja vien nav bail dabūt pa zobiem, tomēr patiesībā viņi ir tik neaizsargāti kā gandrīz neviens cits. Zāģeri visbiežāk ir mazkvalificēti un mazizglītoti vīri, bieži vien vecumā virs 30, 40 un 50. Viņiem ir maz iespēju pašiem mainīt savu dzīvi, un viņu likteņi noteikti neparādās Latvijas sociālās un ekonomiskās attīstības plānos.

Viņu darbu jau daļēji aizstāj un tuvāko gadu laikā arvien vairāk aizstās mašīnu darbs. Galu galā – zāģeriem nav zobu, viņi lamājas, dzer un kaujas.

Citiem vārdiem sakot, valstij, tāpat kā plašākai sabiedrībai, viņi rūp maz. Tomēr, lai cik destruktīva un nomācoša būtu viņu ikdiena, ko redzam filmā, būt par zāģeri ir izvēle – izvēle neemigrēt, izvēle neubagot, galu galā, izvēle vispār izdzīvot. Tieši šādu un nevis “labāku” varoņu un viņu dzīvju neizskaistināta rādīšana, iespējams, arī ir Ivara Zviedra dokumentālās filmas definīcija. Bet tas, ka Zāģeri apstiprina mūsu stereotipus, iespējams, kaut ko atklāj arī par mums pašiem.

Makalistera domubiedrs

Gandrīz desmit gadus agrāk citas mazaizsargātas strādnieku grupas stāstus Ivars Zviedris meklēja Īrijas piekrastēs. Filma Bēgums tapa 2007.- 2009. gadā ekonomiskās krīzes apstākļos, kad milzu bezdarbs un drastiskā taupības politika lika uz ārzemēm izbraukt arī tiem, kas treknajos gados bija noturējušies Latvijā. Cilvēki, kuru angļu valodas zināšanu, kontaktu un iekrājumu trūkums neļāva pretendēt uz oficiāliem darbiem, varēja uz Ziemeļīriju doties kā ekskursanti pie starpnieka Valda un viņam līdzīgajiem, lai bez darba līgumiem un apdrošināšanas lasītu gliemežus bēguma atkailinātajās klinšu piekrastēs.

Filmas "Bēgums" sākotnējā komanda - režisors un operators Ivars Zviedris, rakstniece Laima Muktupāvela (tagad Kota) un režisore Inese Kļava

Filma Bēgums izseko kādas latviešu emigrantu grupas gaitām, darbība lielākoties notiek kādā mājā mazā Ziemeļīrijas piekrastes pilsētiņā, kurā mitinās 12 dažāda vecuma un tautību gliemežu lasītāji no Latvijas. Divas reizes diennaktī viņi tiek aizvesti uz piekrasti un bēguma atsegtajā liedagā lasa gliemežus, ko vēlāk ar Valda starpniecību pārdod delikatešu uzpircējiem.

Filmas nosaukums Bēgums sevī nes divas līdzvērtīgas nozīmes. Viena – bēgums kā mēģinājums aizkļūt prom no grūtajiem dzīves apstākļiem Latvijā, kur darba daudz, bet algas mazas. Un bēgums arī kā jūras atkāpšanās, kas sola atstāt krastā gliemežus – peļņu atbraucējiem. Tomēr filmas gaitā atklājas, ka tikai retais šeit atrod, ko meklējis – darbs nav viegls, laikapstākļi neparedzami, un dzīve nebūt nav tik vienkārša kā sākotnēji izskan – nauda mētājoties zemē, tikai jāprot to pacelt.

Vienam no filmas varoņiem uz rokas ietetovēta frāze “Hope dies last”, kas itin kā sasummē visu 12 mājas iemītnieku stāvokli.

Ivara Zviedra kinokamera pamīšus fiksē te pasakainas, mēnesnīcas pielietas okeāna ainavas, te vienkāršas ainas no sadzīves, taču autora klātbūtne līdz pat filmas beigām ir knapi samanāma. 12 mājas varoņi ar operatora kameru šķiet esam tik apraduši, ka uz to praktiski nereaģē – tikai filmas otrajā pusē tā izprovocē gan īru skolas pusaudžu bravūrīgos žestus, gan iztausta sāpīgu stāstu par divu jaunu cilvēku sarežģīto likteni, kas atvedis viņus līdz šai latviešu mikropasaulei.

Ivars Zviedris (no labās) lasa gliemežus kopā ar filmas "Bēgums" varoni

Britu dokumentālā kino režisors Šons Makalisters, kas šāgada aprīlī viesojās Rīgā Pasaules filmu festivāla ietvaros, savā meistarklasē sajūsmināts stāstīja par Ivaru Zviedri kā savu domubiedru, kura filmas apbrīno. Filma Bēgums visvairāk līdzinās Makalistera darbiem – tā vēsta par darba cilvēku ikdienas poētiku un smagumu, kamerai pamīšus gan vērojot, gan provocējot, gan nebaidoties iesaistīties, tomēr visas filmas daļas apvienojas vienā, skaidri izsekojamā vēstījumā.

Kā treneri liek

Trešā Ivara Zviedra filma, kuru gribētos aprakstīt kā gandrīz tīru vērojumu, lai arī tajā parādās jaušama formāla uzstādījuma klātbūtne, ir LTV projektam Latvijas kods 2015. gadā radītā Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filma Skola Murjāņi (režisors un operators pats savulaik mācījies Murjāņu sporta skolā). Filma izseko divu skolas audzēkņu stāstam, jaunākais no filmas varoņiem, Alekss, sporta skolā tikko ieradies. Viņa tēvs skolotājai, kas kārto uzņemšanas papīrus, skaidro, ka puika nemaz neesot tik kautrīgs, kā liekas, – tas tikai pirmajā laikā, biklums pāriešot, lai gan filmas tālākā gaita liecina par pretējo. Tikmēr otrs zēns, Kristaps, savā vecuma grupā ir viens no labākajiem. Viņš spraigi trenējas riteņbraukšanā, jo jābrauc ir pat dienās, kad uzkāpusi ķermeņa temperatūra un nav spēka.

Kadrs no filmas "Skola Murjāņi"

Visādā ziņā klasiskajā un precīzi vērojošajā dokumentālajā filmā iezīmējas nelieli formalitātes elementi. Filmas dabisko plūdumu ik pa brīdim pārtrauc Kristapa mēģinājumi iegaumēt stīvo runu, kas būs jāstāsta drīzajā skolas eksāmenā. Puikas izcilība sportā kontrastā ar neveiklību runas mēģinājumos liek domāt par to, ko nozīmē salikt visas savas nākotnes izredzes uz vienas kārts, pat zinot, ka uz pasaules pjedestāliem stāvēs tikai viens no simtiem, un arī tad – dienas lielajā sportā vienmēr ir skaitītas.

Lielas lietas Murjāņu puikām filmā draud no katra stūra – par to nesasniegšanu viņiem pārmet treneri, uz tām no TV ekrāna puikas mudina riteņbraukšanas čempioni.

Daudz pieaugušāki, nekā viņu gadi pieprasa, prom no skolotāju acīm puikas tomēr ārdās, kā īstiem pusaudžiem pienākas, bet eiroremonta krāsās izraibinātās internātskolas sienas turbo-režīmā audzina viņus lielajai dzīvei. Filma savās 25 minūtēs koncentrēti un tīri izstāsta pieaugšanas stāstu – nevis par pusaudžiem dumpīgajiem, alternatīvajiem un niknajiem, bet par tiem, kas sakož zobus un dara, kā pašu griba, treneri un vecāki liek.

Vērojums formā

Dokumentālais kino ir laika māksla, kuras spēks slēpjas spējā mainīt esošo brīdi, un, šķiet, tieši spēja pateikt ko būtisku par tagadni ir šī kino lielākā vērtība. Tomēr vairumā gadījumu dokumentālās filmas diemžēl noveco nekrietni ātri – mainoties kultūras zināšanu un sabiedrības dzīves apstākļu kopumam, lietas un atziņas, kas vēl nesen šķita jaunas, ātri kļūst pašsaprotamas. Arī fakts, ka tehnoloģiju brīvā pieejamība un amatieru video stāsti pēdējā desmitgadē veidojuši strauju dokumentālā materiāla pārsātinājumu, mazina labas filmas izredzes atbalsoties kultūras telpā pēc pirmā publicitātes viļņa pieklusuma.

Ja paraugāmies uz kāda laikposma dokumentālo filmu kopumu, redzams, ka pārdzīvot desmitgades, pat piecgades, saglabājot aktualitāti, dokumentālajām filmām var palīdzēt veiksmīgi izvēlēti formālie izteiksmes līdzekļi.

Divas no Ivara Zviedra filmām, kurās labs dokumentāls vērojums sastopas ar neparastu māksliniecisku koncepciju, ir radītas LTV ikgadējam konkursam Latvijas kods, apliecinot reizē divas lietas – pirmkārtt, ka īsfilmas formāts, ierobežojot laikā, atbrīvo mākslinieciski; un otrkārt, ka vairākos gadījumos šis LTV pasūtījums sekmējis patiesi augstvērtīga latviešu dokumentālā kino rašanos

Vesterns Ipiķos

Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filma Štābs Ipiķi (2013) atklāj pasauli, kuru apdzīvo tikai bērni – vienīgie pieaugušie tajā parādās vafeļu pārdevējas īsajā uznācienā vai ar režisora balsi uzdotā jautājumā. Šai pasaulē daudz godīgāk, nekā starp pieaugušajiem, parādās aizspriedumi, sāncensība un arī iespēja draudzībai. Kamēr Rīgas bērni svešajos apstākļos sevi identificē ar tehnoloģijām un aprocēm, citi laukos būvē štābus, kā maugļi rāpjas kokos un spēlē pārgalvīgas spēles.

Bērni no pilsētas filmā izskatās savādi, it kā pārāk maigi un tukši lielīgi reizē.

Viņos, kā raksta Inga Plūme portālā Satori, “salīdzinājumā ar ipiķiešiem-izdzīvotājiem nav nekā no „skatīšanās patiesībai acīs" un „īstu vīru būšanas".”
Neparasto satikšanos vēl vairāk paspilgtina darbības vide – Ipiķi kā tālākais apdzīvotais punkts Igaunijas virzienā līdzinās formulai par pēdējo apdzīvoto ciemu uz civilizētās pasaules robežas kādā 20. gadsimta sākuma vesternā, abi pastāv it kā ārpus likuma pirmatnējā skarbumā.

Pārsteidzošā kārtā visdzīvākās lomas filmā izdodas pašām mazākajām tās varonēm - apmēram trīs četrus gadus vecām meitenītēm, kas līdzi “lielajiem puikām” spēlē datorspēles, met kokā cirvjus un mēģina breikot, uz deguna krītot pret zemi. Enģeliskā bērnišķība komiski kontrastē ar “lielo puiku” rotaļām, kurās mazās meitenes mēģina iesaistīties, it kā tiecoties iekļauties šīs vietas spēles noteikumos.

Kadrs no filmas "Štābs Ipiķi"

Filmas lielākā kvalitāte ir tās dinamiskā montāža un labi izvēlētais filmas formālais ietvars. Filmā vairākkārt ieskanas Kārļa Vērdiņa, Jāņa Ķirša un Kristapa Abaroniņa sacerēts reps, kurā vislabākajās tradīcijās lecīgi tiek uzsvērts sava rajona, savas dzimtās vietas pašlepnums. Tieši šīs repa starpspēles dod atslēgu filmas ainu interpretācijai, rādot, kā dramaturģisku konfliktu var atrast pat šķietami necilā situācijā. Par spīti izteiksmes līdzekļu eklektikai šķiet, ka rāmis, kurā darbojas šīs filmas varoņi, ir pavisam konceptuāls. Tās ir vīrišķīgās pasaules vērtības – lepnums, fiziska izveicība un lojalitāte savējiem –, kas kā žanru raksturo gan repu, gan vesterna kino un ienāk arī šajā stāstā par vietējo un svešo sadursmi tālajos, mežonīgajos Ipiķos.

Sarkasms kā ierocis

Filmā Štābs Ipiķi konceptuālā pieeja parādās vairāk kā iekšēju likumu un vērtību salikums, tad filmā Rezidenti (2017) formālo izteiksmes līdzekļu lietojums ir daudz vizuālāks un uzkrītošāks.
Ivara Zviedra un Ineses Kļavas jaunākā Latvijas kodam radītā filma pirmizrādi televīzijas ekrānos piedzīvoja 2017. gada 15. novembrī. Filma, kas vērojošā manierē vēstītu par pilnīgi neadekvāti atalgoto medicīnas rezidentu garajām darba stundām slimnīcās, diez vai būtu kas jauns Latvijas skatītājam – dažādi stāsti par medicīnas nozares problēmām pēdējos gados ir kļuvuši tik pierasti, ka bez tiem vakara ziņu izlaidums šķistu tukšs un neierasts.

Gadījumos, kad nopietna runāšana vairs nestrādā, palīgā var ņemt sarkasmu, un tieši tā darīts šai gadījumā – jauno ārstu profesionālā dzīve, mājas gaita un pašdarbības aktivitātes tiek pasniegtas visīstākās padomju kinohronikas manierē.

Dokumentālos filmējumus pavada patētiska stāstnieka balss un jestra dziesmu svētku deju repertuāra pavadošā mūzika, atklājot absurdo situāciju, kurā atrodas vieni no visspējīgākajiem sabiedrības locekļiem. Precīzi izvēlēts formālais paņēmiens ļauj stāstu pacelt jaunā gaismā – tā ir brīvās Latvijas distopija, kurā jaunais speciālists var izdzīvot, tikai pateicoties jaunības spējai ilgstoši negulēt.

Neiespējamā draudzība

Filma, kas visplašāk izskanējusi saistībā ar Ivara Zviedra un Ineses Kļavas vārdu, droši vien ir 2012. gada darbs Dokumentālists, kas raisīja plašas diskusijas intelektuālajos žurnālos par dokumentālā kino ētiku, apceļoja kinofestivālus visapkārt pasaulei un pat tika izrādīta Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Tajā pašā laikā filmas fragmenti kļuva par “viral videos” plašai publikai paredzētos portālos – klipi, kuros dzirkstīja filmas galvenās varones Intas krāšņā valoda, kļuva par daudz šērotu materiālu Latvijas sociālajos tīklos.

Kadrs no filmas "Dokumentālists"

Dokumentālists ir brīnišķīgs meta-kino par filmēšanas dabu. Purva vidū dzīvojošā Inta Ivaram sola sadot ar lomiku pa muti, šantažē, pielabina, iztaujā par plānotās filmas saturu, izsmej Ivara kājas izmēru, cienā ar zupu un lamā ārā no panckām. Filmas vidū viņa jautā - kas tā par profesiju, kurā cilvēks var tik zemu krist, ļaut sevi apsmiet, lamāt, iemīt dubļos?

Kāpēc Zviedrim vajag filmu, kas viņam liks izskatīties kā tādam muļķim?

“Gribēju parādīt, kā dokumentālistam jālien vai uz vēdera, lai vispār nokļūtu līdz filmas varonim,” atbildējis Zviedris. Holēriskajā Intas personā ir atrasts dokumentālā kino varonis, kam piemīt bagāta valoda, daudzveidīgs un neparedzams raksturs, izcilas ietekmēšanas spējas – un, pats galvenais, viņa lieliski prot sevi artikulēt, precīzi izteikt secinājumus par savu realitāti un pārsteidzoši labi izprot spēli, kurā līdz ar kameras parādīšanos ir iesaistīta. Ivars Zviedris viņai galda otrā pusē – nosvērts, mazrunīgs un vienkāršs. Divu cilvēku šķietami neiespējama draudzība un atkarība, kuras intensitāti diktē dokumentālā kino spēles noteikumi.

Kadrs no filmas "Dokumentālists"

Ja paraugāmies uz kinovēsturi, šķiet, deviņas no jebkurām desmit filmām, kuras joprojām tiek apspriestas kino lekcijās, rādītas retrospekcijās, filmu festivālos un citos īpašos notikumos visā pasaulē, ir spēlfilmas vai eksperimentāli darbi. Tāds varbūt arī ir dokumentālā kino spožums un posts – lai gan tas labāk par jebkuru citu filmu stāsta par savu laiku, desmitgadi vēlāk aktuāls ir tikai retais no šiem darbiem. Skatoties uz Ivara Zviedra filmogrāfiju, atviegloti varam secināt, ka vismaz viena no viņa filmām pārdzīvos laika pārbaudi – visticamāk, tas būs Dokumentālists, jo jautājumi, kas tajā tiek apskatīti, ir lielāki, nekā divu konkrētu cilvēku stāsts, un tieši tāpēc – pārlaicīgi.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi