Strēlnieku zvaigznes Latvijas krāsās

“Nav un nevar būt nekāda kanonizēta strēlnieka standarta, taču neapstrīdama patiesība ir tā, ka strēlnieki, viņu gars, maldi un spēks pulsē latviešu dzimtu saknēs neatkarīgi no tā vai mēs to apzināmies, vai ne,” raksta Dainis Īvāns, režisora Askolda Saulīša dokumentālās filmas „Astoņas zvaigznes” scenārija līdzautors. 18. novembrī pirmizrādi piedzīvo trešā filma programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, un tikai scenārija autori zina, cik daudz dažādu materiālu izpētīts filmas vajadzībām, cik daudz spilgtu stāstu neietilpa filmas hronometrāžā. Bet vēstules, kuru fragmenti skan filmā, Dainis atrada savas lauku mājas bēniņos….

Latvijas armijas karavīru grupa Latgales frontē,1919. gads

Vienas patiesības vai viena viedokļa par latviešu strēlniekiem nav bijis un nebūs. To mēs apzinājāmies jau pirms filmas Astoņas zvaigznes veidošanas. Astoņi latviešu strēlnieku bataljoni, vēlāk pulki, nav ideāla, monolīta masa ar „vieniem mērķiem, vieniem ideāliem”. Strēlnieku bataljoni piedzima nebūt ne visas latviešu sabiedrības vienprātībā. Krievijas Valsts domnieka un latvju strēlnieku tēva Jāņa Goldmaņa aicinājums pulcēties zem latviešu karogiem 1915. gada vasarā saniknoja ne tikai pret „imperiālistisko karu” noskaņotos kreisos sociāldemokrātus, vēlākos lieliniekus, bet izraisīja vaimanas piesardzīgajās un nogaidošajās, lai neteiktu gļēvajās pilsoniskajās aprindās, galvenokārt turīgos latviešos, kurus personiski vēl neskāra rekvizīcija, mobilizācija, okupācija un sūrais bēgļu liktenis.

Latviešu nacionālo militāro vienību dibināšanu Krievijas bruņotajos spēkos ar galma intrigām un iebiedēšanu kavēja vietējo vācu aprindas kopā ar Baltijas krievu ierēdniecību. Tai pretojās 1905. gada revolūcijas apspiedējs, žandarmu ģenerālis un Baltijas militārais ģenerālgubernators Kurlovs. Lai nu kurš, bet viņš itin labi zināja, ko spēj tikai ar dakšām un bisēm vien apbruņojušies latviešu zemnieki. Viņš dziļāk par citiem lielkrievu šovinistiem bija ielūkojies kazaku un dragūnu nogalināto, spīdzināto un izvaroto Piektā gada upuru acīs, un laikam nojauta, ka „carisma ienaidnieku un bīstamo dumpinieku” dēli pie pirmās izdevības saviem pazemotājiem atriebsies. Tālab Krievijas bruņoto spēku Virspavēlnieka lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča atvēle tomēr formēt „latviešu družīnas” pat pēc Krievijas valdības noraidošā verdikta uzskatāma par latvju strēlnieku tēva, Jāņa Goldmaņa diplomātijas vai latviskas viltības uzvaru. Kas zina, varbūt tā bija pēdējā, īstajā brīdī izmantotā iespēja glābt vēl tikai topošo nāciju no iznīcības.

Šai ziņā droši vien neklātos pat prātot, kā būtu, ja strēlnieku bataljonu nebūtu. Gaužām vienkārši – tad visticamāk nebūtu Latvijas valsts.

Tā dzima pirmajos latviešu bruņotajos spēkos. Par tās pirmajiem vadoņiem kļuva latviešu virsnieki. Un arī latviešu karogi, nacionālais sarkanbaltsarkanais simbols, pacēlās gaisos tikai pēc tam, kad abus Baltās Daugavas krastus pie Nāves salas sīvās divu gadu kaujās jau bija nokrāsojušas streļķu asinis.

Sarežģītāk ir ar tālāko latviešu strēlnieku stāstu, kas nekādi nav piegriežams, piemēram, pēc padomju okupācijas gados tapušās Pāvela Armanda spēlfilmas Latviešu strēlnieka stāsts (1958) šnites. Tomēr dažas epizodes arī šajā cenzūras laikmeta filmā šķiet pārsteidzošas. Neticama ir atklātība, ar kādu filmas varoņi cīnās par „Latvijas brīvību”. Neticama, ja nezinām, ka ar latvju sarkano strēlnieku muti te runā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrās puses nacionālkomunisti, viņu īsais, bet spilgtais dumpis pret Maskavas diktātu – dumpis, kas uz PSRS kuģa klāja beidzās ar sagrāvi un vēl nežēlīgāku Latvijas kolonizāciju turpmākajās desmitgadēs. Domājams, pēc nacionālkomunistu sagrāves jau 1959. gadā cenzūra šai lentē vairs nebūtu pieļāvusi tādu berklavisma jeb strēlnieku latviskās pašapziņas tēlojumu, kādu Jankas Pipara lomā atļāvās Eduards Pāvuls un citi aktieri. Liela Latviešu strēlnieka stāsta dokumentālā vērtība ir, ka filmas radītāji stāvējuši daudz tuvāk streļķu laika notikumiem nekā mēs, ka starp tēlotājiem un vēsturisko norišu inscenētājiem bijuši gan varoņlaikmetu piedzīvojušie, gan viņu bērni.

Edaurds Pāvuls (Janka Pipars) un Rita Meirāne (Zelma) filmā "Latviešu strēlnieka stāsts" (1958). Rīgas Kino muzeja krājums

Nav arī brīnums, ka par varai kutelīgo un latviešu pašapziņai svarīgo strēlnieku tēmu nākamajam tautā pazīstamākajam kinodarbam kārta pienāca tikai 1982. gadā, lielu pārmaiņu laika nojausmās, ar Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznāju. Pa vidam gan uz ekrāniem nozibsnījis Aivara Freimaņa 1967. gada kinovēstījums Tēvs, vēl pēc 10 gadiem Herca Franka kinonovele Sirmā gvarde. Pa vidam uzcelts Sarkano strēlnieku muzejs Daugavmalā ar trim granīta streļķiem pie lieveņa. Lai kā neklātos, ar strēlnieku spēku un paveikto latvieši lepojās gan tad, kad tas bijis aizliegts, gan tad, kad atļauts tikai ideoloģiskā garnējumā.

Neslēpšu, ka arī man, par spīti nepatikai pret lielinieku režīmu, tomēr ir prieks un lepnums par to, kā latviešu karaspēks latviešu pulkveža, Sarkanās Armijas ģenerāļa Jukuma Vācieša vadībā savulaik ieņēmis vai pat okupējis pašu Maskavas Kremli. No viņiem, no mūsējiem bijuši atkarīgi lielinieciskie, sātaniskie Kremļa saimnieki.

Ne jau tāpat vien pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs Kremļa kabinetos, kā atceros, Latvijas Trešās atmodas cilvēkus itin bieži sveica ar vārdiem – „Привет, латышские стрелки!”.

Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznājs dažus gadus pirms Gorbačova nākšanas pie varas mums atgādināja, ka streļķu dumpīgais gars nav iznīdēts, ka viņi gatavi celties un cīnīties. Tikai par ko? Ideologi, protams, uzskatīja vai vēlējās uzskatīt, ka par padomju varu un PSRS. Savukārt Latvijas Trešās atmodas paaudzes, arī mani, uzrunāja Strēlnieku zvaigznāja zemteksti par Latvijas brīvību un to, ka streļķu starptautiskā loma, viņu upuris, graujot Krievijas impērijas tautu cietumu, bijis vēl nozīmīgāks par viņu izcīnīto valsti. To ar lepnumu savā 1956. gada grāmatā par pulkvedi Jukumu Vācieti, starp citu, uzsvēris arī trimdas vēsturnieks Uldis Ģērmanis.
Tomēr fragmenti no laika distancē strēlniekiem tuvākajām filmām kopā ar skopām Vācijas ķeizara PR hronikām par Rīgas ieņemšanu, lielinieku propagandistu kadriem ir viss kinematogrāfiskais autentiskais materiāls, ko šodien Astoņās zvaigznēs varējām citēt.

Stāstīsim par sevi!

Kad režisors Askolds Saulītis mani uzrunāja sadarbībai strēlnieku stāsta ritināšanā, domāju, ka šī filma formas ziņā turpinās viņa Bermontiādi (2009). Bija arī gatavs filmas ieraugs (treileris) ar aktieri Andri Keišu stāstnieka un reizē latvju brīvprātīgā strēlnieka lomā. Bija tapuši filmas ievadkadri no strēlnieku tēmai veltītās izstādes 1914 izstāžu zālē Arsenāls. Mans pirmais uzdevums bija tiem piešķirt balsi. Režisors kopā ar operatoru Andreju Verhoustinski tai brīdī jau ķērās pie dažādu vēsturnieku intervijām un iemūžināja norises, kas saistītas ar Pirmā pasaules kara simtgadi.

Darba moments - uz "zaļā fona" filmē strēlnieku pārvietošanos nakts izlūkgājienā, kas vēlāk tiks attēlots kā datorgrafika

Tiešo saikni ar laikmetu varēja nodrošināt tikai pierakstītās, publicētās un nepublicētās, visdažādākajos arhīvos sakrātās strēlnieku atmiņas, dokumenti un fotogrāfijas. Materiālu pirmreizīgums, apjoms un tematiskā dažādība pati par sevi jau tagad kļuvusi par filmā ieguldīto nacionālo bagātību, neatkarīgi no iespējamā kritiķu un skatītāju emocionālā vērtējuma.

Kā jau minēju, nav un nevar būt nekāda kanonizēta strēlnieka standarta, taču neapstrīdama patiesība ir tā, ka strēlnieki, viņu gars, maldi un spēks pulsē latviešu dzimtu saknēs neatkarīgi no tā vai mēs to apzināmies, vai ne. Tas ir pirmais, ko mēs scenārija tekstā akceptējām – stāstīsim par sevi! Es vecvecāku ģimenēs saskaitīju vismaz sešus strēlniekus – abus vectēvus, kā arī četrus viņu brāļus un svaiņus. Strēlniekus senčos atrada arī Askolds. Arī Jānis. Arī Ilze...

Filmas režisora Askolda Saulīša vecmāmiņa, strēlnieka līgava Milda Katrīne Saulīte

Strēlnieku kā faktisko mūsu „nācijas tēvu” rīcības un viņu motivācijas izzināšana arvien būs svarīga. Viņi – dzīvie, cilvēciskie, nevis granītā, Brīvības piemineklī, vēstures mācību grāmatās iekaltie – ir varoņi, kurus vēlējāmies ievest filmā. Bez epitetiem „sarkanie”, „baltie” vai „revolūcijas bruņinieki” gribējās ieraudzīt strēlnieku dzīves un sapņus ar vienu vienīgo neapstrīdamo priekšvārdu – latvieši.

Apstājoties pie milzīgā versiju, viedokļu, noslēpumu un vienā sižetā neapkopojamo strēlnieku atmiņu okeāna krastiem, bija acīmredzami, ka nāksies atteikties no Bermontiādā tik veiksmīgās laikmeta inscenēšanas.

Arī darbā ar diktora tekstiem mani mulsināja episkā dokumentālā materiāla plašums un dimensijas. Scenārija risinājumu beigu beigās pateica Askolda atrastais filmas nosaukums no gruntīgās Jāņa Porieša grāmatas ar tādu pašu virsrakstu. Uzreiz gan jāatzīstas, ka pirmavotu strēlnieku biogrāfu, pētnieku, pašu strēlnieku astoņu pulku apzīmēšanai par „astoņām zvaigznēm” mēs neatradām. Klīst nostāsts, ka vācu 8. armijas virspavēlnieks Hindenburgs it kā esot taisnojies, ka jau ātrāk nekā 1917. gada septembrī būtu ieņēmis Rīgu, ja viņam ceļu neaizšķērsotu „astoņas latviešu zvaigznes”. Arī pēc Otrā pasaules kara trimdas latviešu izdotais almanahs par strēlniekiem saucās Zvaigžņu pulku atmirdza. Nav dūmu bez uguns. Lai kur un kā būtu izrunājies feldmaršals, kura vadītās ķeizara Vilhelma armijas daļas pie Rīgas krietni papluinīja mūsu vectēvi un vecvectēvi, strēlnieku pulki kļuva par nākamās Latvijas valsts likteņzvaigznēm tai drūmajā vēstures naktī, kad Rainis poēmā Daugava vēl izkliedza bažas, ka no rīta uzlekusī saule latviešu tautu var neieraudzīt.

Strēlnieku madonna un Pekšonkulis

Mūsu vēstījuma formu diktēja liktenīgais skaitlis astoņi. “Astoņas zvaigznes ir astoņi likteņi, atlasām tos!” kādā dienā pirms vairāk nekā gada teica Askolds. Tālākā jau bija atlase. No tūkstošzvaigžņotā strēlnieku zvaigznāja izvēlējāmies strēlnieku visvairāk mīlēto, visaugstāk uzlekušo un visdziļākā peklē mesto pulkvedi, Padomju Krievijas armijas pirmo virspavēlnieku Jukumu Vācieti. Izvēlējāmies speciālo kaujas uzdevumu ģēniju pulkvedi Frīdrihu Briedi, kura vārdā Latvijā nosauktas tieši astoņu pilsētu ielas. Gluži vai pats astoņu dižāko strēlnieku zvaigžņu ierindā pieteicās krievu cara armijā visvairāk apbrīnotais un no padomju čekistu lodes kritušais pulkvedis Kārlis Goppers. Bet ja jau viņš, tad arī “latviešu Jāsons” – pulkvedis Pēteris Dardzāns, kurš caur Sibīriju un Tālajiem Austrumiem kopā ar Gopperu mājās pārveda Imantas un Troickas pulka strēlniekus.
Astoņu zvaigžņu skaitā dabiski iekļāvās strēlnieku pulku tēvs Jānis Goldmanis, „strēlnieku madonna” Līna Čanka. Tad vēl Askolda vecmāmiņa – strēlnieka „mūžīgā līgava” Milda ar savu suģestējošo mīlas stāstu. Visupēdīgi, nebija apejama manas vecmāmiņas brāļa Pētera Lapaiņa brīnumainā biogrāfija cauri četriem kariem, cauri divām revolūcijām – līdz atdusai Rīgas Brāļu kapos jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gada 4. maijā. Jāpiebilst, ka no visiem minētajiem padomju okupācijas gados pēc Staļina nāves publiski nedaudz bija atļauts runāt tikai par Jukumu Vācieti, kuru savukārt nelabprāt pieminēja skauģi starpkaru Latvijas varas aprindās.

Mūsu redzējumā strēlnieku ierindnieka, lielinieku vadoņa Ļeņina sardzes priekšnieka Kremlī, Latvijas Neatkarības kara varoņa un Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Lapaiņa dramatiskajam dzīvesstāstam, fragmentiem no viņa dienasgrāmatām un vēstulēm, ko es tikai filmas veidošanas gaitā atradu savas lauku mājas bēniņos, vajadzēja cauraust un saaust kopā gan vēsturnieku viedokļus, gan unikālās fotogrāfijas, gan strēlnieku dziesmas, gan laikus, kad no sarkanā un baltā tapa, zuda un atdzima sarkanbaltsarkanā Latvija. Līdzās Pekšonkuļa balsij neslēpjam arī savu alter ego aktiera Andra Keiša izpildījumā. Tomēr mūsu otrais es runā tikai pašu strēlnieku teikto, domāto, rakstīto un uz analogā datu nesēja – papīra saglabāto. Runā streļķiem raksturīgā leksikā un manierē.

Vislielākās grūtības diktora teksta veidošanā vismaz man sagādāja apziņa un atbildība, ka veidojam pirmo strēlnieku kinostāstu, kuru neierobežo klišejas, - kā jau esmu minējis, latviešu kinomākslā strēlnieku stāsts ne reizi nav izstāstīts bez ideoloģiju žņaugiem (ja neskaita Ginta Grūbes nesen veidoto nelielo īsfilmu sargs.lv izglītošanas vajadzībām).

Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 3. rotas strēlnieki ar karogiem Februāra demokrātiskās revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijā Rīgā. 1917. gada 10. marts

Strēlnieku stāstu parādā sabiedrībai joprojām paliek arī latviešu literatūra un publicistika. Tikai fragmentāri to izstāstījuši vēsturnieki. Lielisks, Eiropas mēroga literārais darbs par Pirmo pasaules karu mums ir tikai nesen pilnā apjomā un necenzētā veidā iznākušais Kārļa Štrāla romāns Karš, kas lasītāju aizved līdz strēlnieku bataljonu formēšanās slieksnim. Nepārspējama, līdz tirpām spēcīga, kā atzinuši arīdzan vecie strēlnieki, ir Aleksandra Čaka poēma Mūžības skartie. Par strēlniekiem, zināms, rakstījis strēlnieks Jānis Akuraters un strēlnieks Aleksandrs Grīns, bet, iespējams, pārāk tuvu, pārāk ciešā sasaitē ar notikumiem, kuru mērogu var ieraudzīt tikai atkāpjoties tālākā laikā un telpā.

Sarkanie nebija sarkani

Nonākt līdz strēlnieku patībai gan starpkaru Latvijā, gan pēc neatkarības atgūšanas traucēja strēlniekiem, manuprāt, netaisnīgi piekarinātā „sarkano strēlnieku” birka. Filmas veidošanas laikā manās rokās nonākušie teksti liecināja, ka tā gluži nav, vai pat nepavisam tā nav. Jau 1918. gadā Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs vaicājis Latvijas pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam, kā tad ir ar lielinieku ietekmi tolaik Eiropā labākajos, kaujasspējīgajos latviešu strēlnieku pulkos. Meierovics, ne aci nepamirkšķinādams, atbildējis – gandrīz nekā. Tā izteicies arī Maskavā latviešu čekistu tiesātais un nogalinātais strēlnieku varonis pulkvedis Briedis. Vai viņi alojās, vai uzdeva vēlamo par esošo, vai pārspīlēja, ja zinām, ka tai laikā vēl pastāvēja latviešu sarkano strēlnieku pulki?

Laikam jau ne. Nosaukums neatspoguļoja šo pulku patieso dabu. Filmas scenārija rakstīšanas gaitā esmu pārliecinājies, ka alojas tie, kas strēlniekiem cītīgi pieraksta lielinieciskumu, uzticību Ļeņinam un topošajai ļaunuma impērijai, dažkārt pat zemīgi mudinādami Latvijai par „latviešu zvērībām” atvainoties čekistu Kremlim. To cītīgi kultivē tagadējā Kremļa propagandisti, bet strēlnieku vēstules un dienasgrāmatas rāda ko pilnīgi pretēju. Lielinieku priekšstāvji ne velti sūrojušies, ka latviešu karavīri Padomju Krievijā pret tās sarkano karogu izturoties kā pret lupatu un zem tā dziedot neķītras dziesmas.

Jukuma Vācieša izveidotās latviešu padomju strēlnieku divīzijas ir vienīgās militārās vienības Sarkanajā Armijā, kam ir sava pašpārvalde un kas nepakļāvās komisāriem.

Vēl vairāk. Jukums Vācietis saskaņā ar Ulža Ģērmaņa izpētīto Rietumu arhīvos, abām veco strēlnieku brigādēm apzināti piekabināja vārdu „padomju”, lai tās saskaņā ar Brestas miera līgumu nebūtu jāizformē, lai tās saglabātu „Latvijas brīvības izcīņai”. Jukums Vācietis pulkiem Krievijā pat atstāj vecos latvju novadu un pilsētu nosaukumus, kas lieliniekiem ļoti nepatīk, bet viņi nav spējīgi iebilst. Vācietis latviešu armiju padomijā tiecas būvēt kā eksteritoriālu kaujas korpusu ar savu artilēriju un aviāciju. Turklāt 1919. gadā liela daļa strēlnieku pēc viņa pavēles tiek sūtīta „atbrīvot tēvzemi no vāciešiem”. Strēlnieki atgriežas un top par „Padomju Latvijas bruņotajiem spēkiem”, līdz lielākā daļa no šiem „spēkiem” itin drīz dezertē, lai pārietu pretējā pusē – pie Latvijas Neatkarības armijas.
Sarkano Krieviju likteņa varā beigu beigās pamet arī abu latviešu padomju divīziju komandieri – Mangulis un Avens. Arī pats Jukums Vācietis, nevienu brīdi neslēpdams, ka ir „latviešu nacionālists”, līdz savas nobendēšanas dienai tā arī neiestājās komunistiskajā partijā. Krievijā palikušie „sarkanie strēlnieki” pēc pēdējām kaujām pie Perekopa, kad abās frontes pusēs cīnās latvieši, demobilizējas un atgriežas Latvijā saskaņā ar Krievijas un Latvijas miera līgumu. Latviešu lielinieku armija pačib kā nebijusi, bet mājās pārnākušie vēl piedāvājas iekarot un pievienot Latvijas valstij tik lielas Krievijas teritorijas, cik nacionālā valdība vēlēsies, „kaut līdz Minskai”.

Ar četriem Sv. Jura krustiem apbalvotais 1. Daugavgrīvas LSB strēlnieks praporščiks Voldemārs Ābeltiņš

Latvju strēlnieki allaž tiekušies tikai uz Latviju. Latvju strēlnieki būtu palikuši Latvijā, ja būtu tāda iespēja. Dzimto māju zaudēšana ir bijusi viņu traģēdija un izmisums. Līdztekus te runājams arī par tā laika Latvijas pilsonisko aprindu un partiju nevēlēšanos vai nespēju iepretim lielinieku solījumiem piedāvāt brīvas un taisnīgas valsts alternatīvu.

Piecām, sešām, astoņām filmām

Mūsu strēlnieku epā ir tik daudz grandiozu vēsturiskas elpas apdvestu epizožu, kas prasītos ne pēc vienas, bet vairākām filmām, ko varētu apvienot piecu, sešu, astoņu filmu seriālā. Arī Askolda Saulīša darbā izvēlēto astoņu varoņu likteņi katrs būtu pelnījuši ierakstīšanu aizraujošās pilnmetrāžas lentēs. Neaptverams turklāt ir šī laikmeta notikumu blīvums. Tik piesātināts, ka jau pirmajā darba teksta ierunāšanas brīdī nolēmām gada skaitļus un datumus no teksta izravēt, ļauties tikai streļķu runas plūdumam, lai skatītājs pats pēc tam meklē vēsturnieku izpētīto, jau tagad bagātīgi publicētajos avotos pieejamo.

Kopumā, apmainīdamies ar viedokļiem un teksta fragmentiem, versijām, faktiem, līdz tekstu noklāšanai ar bildi uzrakstījām 20 scenārija variantus.

Lai nesajuktu, savus labojumus iekrāsoju ar zaļu, Askolds – ar sarkanu. Tekstu degustēšanā un slīpēšanā iesaistījām draugus. Stāstījuma faktoloģisko saturu, tā ticamību pārbaudīja filmas konsultants vēsturnieks Jānis Šiliņš.
Daudz ko no manis un mūsu kopīgi uzrakstītā režisors nav iekļāvis filmā, daudz kas īsināts tādēļ, ka to filmā var parādīt arī ar vizuālu metaforu, bet daudz kam vienkārši nav pieticis vietas. No dažām vairāk zināmām strēlnieku vēstures lappusēm atteicāmies, lai tā vietā parādītu Pirmā pasaules kara ikdienu Rīgas frontē, atgādinātu to, ka batālijas, slavenās kaujas bija tikai neliela daļa no strēlnieku dzīves. Daudz vairāk laika prasīja dežūras ierakumos, brīvbrīži, mācības, treniņi, sports, pašdarbība, mīlestība. Svarīgi likās, lai atklājas arī līdzīgas tematikas filmās parasti apietā tēma par kara kroplīgumu. Par invalīdiem ar šķembām miesās un dvēselē. Par gadiem karojušo vīru smago atgriešanos pelēkajā ikdienā. Par miera laiku labklājīgās sabiedrības nespēju novērtēt un negribēšanu palīdzēt tiem, kas viņu labklājības dēļ upurējušies.

LSB organizācijas komitejas Dāmu komiteja izgatavo strēlniekiem veļu. Rīga, 1915. gada rudens

Stāsts par latvju strēlniekiem mūsu interpretācijā ir stāsts par Latviju vēl pirms Latvijas. Stāsts par to, kādēļ Rainis latviešu bataljonu organizēšanos tālredzīgi apsveica ar pārliecību, ka tie radīs „jaunu un brīvu” latviešu kultūru. Tādēļ jau Frīdrihs Briedis 1. Daugavgrīvas pulkā rosināja izdot strēlnieku žurnālu, bet pulkvedis Vācietis 5. Zemgales pulkā vilktin vilka iekšā dzejniekus, rakstniekus, māksliniekus un mūziķus. Ja šo latvju kultūras pavedienu filmas nepielūdzamās hronometrāžas dēļ mēs varētu šķetināt tālāk, neapšaubāmi nonāktu pie Alfrēda Kalniņa 1917. gadā Tērbatā atskaņotās, šim laikam tik atbilstošās kantātes Pastardiena ar Raiņa vārdiem. Ja filmu varētu pastiept, es gribētu iesēsties slavenajā „operas vilcienā”, kas no Petrogradas tēvzemē nogādāja faktiski strēlnieku un latviešu bēgļu radīto Latvijas operu.

Jāatzīst, jau tad, kad pabeidzām scenārija lielo, visaptverošāko versiju, mans pirmais uzdevums bija to lakonizēt līdz 50 lappusēm. Tad vēl un vēl. Filma ir filma. Vēl jau Askolda filmas veidola meklējumi prasīja papildu tekstus un papildu īsinājumus.
Tagad, ielasoties te vienā, te otrā lappusē no visiem 20 mūsu scenārijiem, kļūst žēl , ka šis tas un vēl šis tas, un vēl šis tas ļoti interesants paliek aiz kadra. Žēl sākumā izvērstā, bet beigās smagi amputētā stāsta par Pirmā pasaules kara sākumu, kad tūkstošiem latviešu karavīru Austrumprūsijā nācās mirt kā bezvārda krieviem, turklāt zem saukļiem „Par impēriju, par caru, par pareizticību!” Žēl, ka tikai konspektīvi varējām ieskicēt latvju strēlnieku spīvo naidu pret krievu kazakiem un ierēdniecību, vācu baroniem. Mūsdienās prasīt prasās pēc skaidrojuma par miera apstākļos un brīvā valstī varbūt nesaprotamām strēlnieku atriebības alkām, kam pirmcēlonis bija nežēlīgi apspiestā 1905. gada latviešu nacionālās atbrīvošanās revolūcija. Par to, kā toreizējo puišeļu, vēlāko streļķu acupriekšā nogalināti un spīdzināti viņu tēvi, kā nobarojušies kazaki izvarojuši viņu mātes un māsas, raudošos bērnus pasperdami ar kāju un lamādamies: „Катись, латыш!” vai “латышонок – гадюшонок”.

Ai, kā tas palīdzētu nezinīšiem, bravūrīgiem un pareiziem latviešu strēlnieku paļātājiem saprast, kādēļ Piekto gadu piedzīvojušie latvieši tik labprāt Krievijā klauvēja pie kazaku namdurvīm un kādēļ spēja satriekt šo kazaku izlases pulkus, no kuriem pārējās Sarkanās Armijas daļas muka neatskatīdamās. Saprast arī to, kādēļ lielinieku varas izšķirošajās kaujās pie Perekopa kāds sarkanais strēlnieks, bliezdams ar lielgabalu pa uzbrūkošo barona Vrangeļa karaspēku, sauca: „Še tev, baron – PRET tavu tēvzemi, PRET tavu caru, PRET tavu pareizticību!”

Vieni no pirmajiem latviešu strēlnieku bataljonu brīvprātīgajiem. Rīga, 1915. gada vasara

Atsevišķs un Homēra dzejas cienīgs ir sarkano strēlnieku atceļš uz tēvzemi zem sarkanbaltsarkaniem karogiem, ložberu stobrus pavēršot pret komisāriem, kas viņus grib aizturēt. Vesela epopeja ir Kārļa Goppera un Pētera Dardzāna vadīto Troickas un Imantas pulku došanās ar kaujām 6000 kilometru garā ekspedīcijā 40 grādu salā uz Vladivostokas ostu, lai franču kuģos atgrieztos Latvijā.
Ne teikumu scenārijā nav izdevies atstāt arī par Latvijas Nacionālo kareivju savienību, kurā darbojās pulkvedis Briedis, mēģinādams savus „mīļos strēlniekus” ātrāk izraut no Padomju Krievijas, čekistu un lielinieku nagiem.
Aiz filmas kadra palikušas mūsu rīcībā nonākušās liecības par strēlnieku dienestu 9. īpašajā latviešu strēlnieku Kremļa pulkā. Kā viņi tur spēlēja šahu, kā bibliotēkā lasīja labas grāmatas, kā tērzēja ar Ļeņinu, kuru ne par kādu dievu neuzskatīja. Tomēr Ļeņins zināja, kā viņus noturēt pie sevis. Vēl ilgi viņš bija vienīgais politiķis brūkošajā Krievijas impērijā, kas solīja latviešiem savu, neatkarīgu valsti, „kādu vien vēlēsities!”.

Gatavā filma ir tikai mūsu meklējumu procesā apjaustā leduskalna nelielā redzamā daļa.

Cik no streļķu fenomenālā lieluma neesam apjautuši? Cerams, Askolds īstenos savu ieceri Bermontiādai un Astoņām zvaigznēm pievienot triloģijas nākamo daļu par Latvijas Neatkarības karu. Es savukārt prātoju, vai nevajadzētu scenārija teksta apvienoto un pilno versiju publicēt atsevišķi kopā ar attiecīgu fotogrāfiju izlasi kādā nebūt grāmatā, teiksim, ar nosaukumu Astoņas zvaigznes pēc 100 gadiem. Tagad paņemu pa kādai izdrukas lapai un brīnos, cik labi, cik svaigi lasās. Tomēr – lai to izsijātu, apgūtu un pārdzīvotu no daudzajiem strēlnieku laika tekstu avotiem, bija nepieciešams vesels gads. Paldies starpkaru Latvijas valdībai un veco strēlnieku biedrībai par atmiņu pierakstiem un pagātnes dokumentēšanu. Diez kas paliks pāri no mūsu neatkarības atgūšanas laika? Cik par to esam izpētījuši un savākuši divdesmit septiņos neatkarības gados? Šķiet, pārāk maz. Labi, ka ir vismaz viena pamatīga filma par sarkanbaltsarkanās Latvijas atjaunošanu – Atmodas antoloģija. Tās režisors ir Askolds Saulītis.

Kadri un attēli no filmas "Astoņas zvaigznes" publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:


Edge
30.11.2017, plkst. 00:31

Neoliberālisma ideologi ne bez pamata 90. gadu sākumā likvidēja Latviešu strēlnieku muzeju (tāds bija nosaukums likvidācijas brīdī), nekādu vairs "dumpošanos", tagad vajadzīgs izaudzināt paklausīgu patērētāju. Ar savu antikomunismu (rusofobiju) Īvana kungam iznācis kā tai teicienā - izšausi uz pagātni no pistoles, dabūsi no nākotnes lielgaballodi. Starp citu, padomju ideologi uzsvēra to pašu cīņas motivāciju, ko 18. novembra republikas laikā, kad atzīmēja Varoņu piemiņas dienu visā valstī ar valstisku vērienu:" ...Не надо долгой агитации, / Чтоб в нем зажечь геройский пыл. / Скажи: «барон!» И, словно бешеный, / Латыш дерется, всё круша. " Демьян Бедный: Латышские красные бойцы (1920)

WOOD GATE CREDIT
04.12.2017, plkst. 20:34

Vai jums ir nepieciešams aizdevums. Mēs esam likumīgi un garantē kredīta aizdevēju. Mēs esam uzņēmums ar finansiālu palīdzību. Mēs izsniedzam aizdevumu līdzekļus personām, kurām vajadzīga finansiāla palīdzība, kuriem ir slikta kredīts vai kuriem vajadzīga nauda, lai nomaksātu rēķinus, lai ieguldītu uzņēmējdarbībā. Es vēlos izmantot šo datu nesēju, lai informētu jūs, ka mēs sniedzam drošu labuma guvēju palīdzību, jo mēs priecāsimies piedāvāt jums aizdevumu. Sazinieties ar mums, izmantojot woodgatecredit@outlook.com



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi