Šī vista laikam ir beigta*

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma kinoprogramma sākas 2. septembrī Kalnciema kvartālā, bet jau no 3. septembra nedēļas garumā – seansi kinoteātrī „K. Suns”. Pirmajā dienā – arī somu filma „Katrs otrais pāris / Every Other Couple” (2016, režisore Mia Halme), kas atgādina, ka „neizdevusies dzīve” ir subjektīvs jēdziens.

*
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts

(Klāvs Elsbergs)

Dokumentālās filmas Katrs otrais pāris centrā ir nosacīti pabeigti stāsti. Filma rakņājas tajā, ko vienkāršotā paviršībā mēdz dēvēt par netīro veļu, tomēr nekā tāda šai filmā nav. Ja pareizi interpretēju interneta tulkotājā iemesto recenziju somu valodā,  kāds kritiķis pat ar zināmu skepsi piezīmē, ka seksa un skandālu nebūs.

Plūstoša un mierīga, filma atskatās uz laulību izjukšanu, caur varoņiem racionalizē kaut ko jau izsāpētu, kaut ko – jau nomirušu.

Visprovokatīvāko un, iespējams, vienīgo patiesi provokatīvo kadru skatītājs piedzīvo pašā filmas sākumā, kur redzam, kā tiek nokauta vista. Apslāpējot sevī veģetārieti, kas ilgojas pēc humānākām metaforām, un pieņemot vistu par šķiršanās simbolu, tā tomēr īsti nav metafora laulības beigām un nokaušanai, kā to mēģina tulkot psihoterapeits Gatis Bušs rakstā portālam Delfi. Jo – kāpēc tieši vista? Vistas (gaiļa) nokaušanai līdzi jau no bērnības velkas kaut kur dzirdētais stāsts par to, ka, nocērtot putnam galvu, tas turpina kustēties un skraidīt; apziņā iespiežas drausmā ilūzija par to, ka – zaudējis orientāciju telpā, zaudējis galvu, nogalināts – putns turpina eksistēt dažus šausmpilnus brīžus. Vienlaikus tajā ir kaut kas brīnumains. Kāds Wikipēdijā atrodams cālis Maiks esot nodzīvojis pat 18 mēnešus bez galvas...

Šis ir brīdis, kad vai nu ievilkt elpu un teikt: “Gluži tāpat kā daudzi pāri, kuri turas kopā vairs tikai aiz izmisīgas vēlmes saglabāt dzīvu kaut ko, kas jau sen ir miris”, vai arī beigt salīdzināt divu cilvēku attiecības ar vistām.

Bez ilūzijām un nožēlas

Režisore Mia Halme ļoti piestrādājusi pie tā, lai viņas darba rezultāts nebūtu vienkārši runājošas galvas un standarta retrospektīva, kur cilvēki, piemēram, šķirsta fotoalbumus, lai kamerai atklātu sastingušas savas dzīves ilustrācijas. Lai arī daudzi kadri visdrīzāk ir inscenēti (nu, vai varbūt operators pacietīgi tupējis pie gultas ar ieslēgtu kameru, līdz varoņi sāk mosties, lai uzķertu rīta pirmās plakstiņu trīsas...), ielaišana dziļi iekšā personiskās un trauslās sajūtās ir atbruņojoši īsta.

Apzināti izvēlēti aptuveni vienas paaudzes pāri ar bērniem (režisore argumentē – filmējot trīs pavisam dažādus pārus ar atšķirīgu orientāciju, materiālo stāvokli, vecumu un tamlīdzīgi, nebūtu iespējams veidot vienotu portretu). Četrdesmitgadnieki nav nejaušība – tas ir aptuvenais vecums, kurā cilvēki visbiežāk šķir laulību. Un četrdesmitgadniekiem, kas pietiekami ilgstoši nodzīvojuši laulībā, nepiemīt arī ilūzijas par mīlestību kā visu pārvarošo un nevaldāmo spēku. Par savām pagātnē atstātajām attiecībām cilvēki runā caur laika distanci, caur veselīgu cinismu, caur piezemētām sāpēm.

Pati pirmā filmas varone mierīgā tonī stāsta, kā salauzusi visus vīra mūzikas instrumentus, kad uzzinājusi, ka tiek krāpta. Bez nožēlas, bez lepnuma, bez kauna – tā vienkārši notika.

Filmā nav nekādu aizkadra jautājumu psihoterapeita stilā – „kā tu juties, kad notika tas vai šis” –, sajūtas izlien ārā ikdienišķu un mazāk ikdienišķu epizožu atstāstos. “Un tad vēl es dzēru,” šķietami nevērīgi bilst viens no varoņiem. Šķiršanās noteikti ir personiska traģēdija, taču, to pārdzīvojot, tā pārvēršas par daļu no dzīves, savukārt uzlūkot to kā notikumu, kas pieprasa intensīvu līdzjūtību un dziļi traumē indivīdu, traucē statistika. Galu galā filmu sauc Katrs otrais pāris. Un, pat pilnībā atmetot kinematografiskās kvalitātes, filma pilda kādu ļoti vērtīgu funkciju – runā par šķiršanos kā daļu no dzīves un piešķir personīgam pārdzīvojumam universālu ietvaru, piedāvājot redzējumu “tu neesi viens tāds”. Varbūt banālu, bet – atvieglojumu.

Jo stāsts noteikti nav par konkrētajiem cilvēkiem, viņu vietā varētu ielikt citus un mainītos dekorācijas, taču pamatideja būtu tieši tāda pati. Ko gan jaunu var pastāstīt par šķiršanos? Pietiek ar to, ka var pastāstīt par šķiršanos. Nerunājot sieviešu žurnālu sasaldinātajā retorikā “tev viss vēl priekšā”, bet vienlaikus arī atgādinot, ka “neizdevusies dzīve” ir subjektīvs jēdziens un turēšanās pie attiecībām tikai tāpēc, ka tajās patērēts jau pārāk daudz dzīves laika un bail zaudēt pamatu zem kājām, arī nav pārlieku prātīga doma.

Līdzvērtīgi monologi

Pēcšķiršanās realitāte nav pārāk aizraujoša, bet režisore pieņēmusi veselus divus izaicinājumus  –  tikt klāt cilvēkiem tajā dzīves posmā, kad viņi visbiežāk izvēlas norobežoties no ārpasaules, un ietērpt savu varoņu refleksijas kādā nebūt vizuālā ietvarā. Ikdienišķās mājvietas pārlieku neļauj izpausties vizuāli, tomēr jūtams, ka spēlēšanās ar pieejamajiem simboliem ir tīša. Bērni, kas pārvieto rotaļlietas leļļu mājā, kamēr kāds stāsta par ilūziju sabrukšanu; daudzi jo daudzi kadri pret spoguli, kam tik viegli piedēvēt saistību ar sevis meklēšanu, spēju ieraudzīt sevi no jauna, vienu pašu, pieņemt sevi un arī – ieskatīties (patiesībai) acīs.

Katru no stāstiem gandrīz līdzvērtīgi veido abu pušu monologi. Reizēm tie sakrīt, reizēm ir gluži pretēji, un to, ko atceras viens, aizmirsis otrs, taču filma nenostājas viena vai otra pusē, bet salipina kopā aptuveno bildi un liek saprast, kāpēc šķiršanās bijusi neizbēgama. Reizēm runā arī bērni, reizēm vienkārši līdzpastāv, un ar (atkal jau) ikdienišķām piezīmēm demonstrē to, kā šī vecāku šķiršanās tapusi par daļu no viņu dzīves. Kāda no meitām ierauga lelles kleitu un paziņo, ka tāda būtu viņas kāzu kleita, bet

uz mātes jautājumu, vai viņa domā precēties, atbild noliedzoši. Tomēr, ja kādreiz pieļaus šādu kļūdu, viņa vismaz zinās, kādu kleitu izvēlēties.

Kas attāli sasaistās ar varones teikto kādā citā Baltic Sea Docs foruma filmā – ja obligāti jāiet uz ballīti, kura tevi nesaista, būtiski ir vismaz saģērbties tā, kā pašam patīk.

Tikai dzīve

Ievērojama daļa režisoru apgalvos, ka jāveido tādas filmas, kurās skatītājs var piedzīvot ko tādu, kas viņam nav pieejams dzīvē, - emociju intensitāti, notiekošā eksotiku, vizuālu krāšņumu vai fantastisku stāstu. Katrs otrais pāris nav tāda filma. Katrs otrais pāris ir filma, kuru skatoties, divdesmitgadnieks varētu iesnausties, pirms tam secinājis, ka viņa dzīve ir daudz vairāk dzīvošanas vērta. Filmas realitāte ir skaudra savā vienkāršībā un prozaiskumā. Ja tās varoņi meklē laimi, tad tā ir pagalam primitīva, mierpilna laime, kur ir kāds, kas pieskata bērnus nedēļas nogalēs, kur iespējams civilizēti sarunāties ar savu kādreizējo partneri un kur pusaudzis pats labprātīgi izgludina savas drēbes.

Jauna mīlestība pat ir ne vienmēr vēlama, jo tā nāk kopā ar tik daudz iespējām sāpināt vai tikt sāpinātam. “Dzīve ir pārāk īsa, lai ilgstoši skumtu,” secina viens no filmas varoņiem, runājot par to, kāpēc šķiršanās var būt laba doma. Kad kādā intervijā režisorei jautā, vai kaut kas viņu pārsteidzis filmas tapšanas procesā, viņa runā par cilvēka izturēšanos brīžos, kad viņš ir padevies. Par atklātību, atmetot vajadzību izlikties labākam, un cilvēcību, ko šī padošanās atklāj.

Un tieši šis neizskaistinātais godīgums, mazās, filmā izkaisītās varoņu atziņas un

spēja padarīt šķiršanās izraisītās šaubas, sāpes un vilšanās par tikpat sociāli adekvātām, kā svaigi iemīlējušos cilvēku lepni pašportreti sociālajos tīklos,

ieliek filmu, kas nebūt nav nekāds meistardarbs, ļoti īpašā plauktiņā, kur atrodas tie kinodarbi, kas spēj cilvēciskoti atveidot visparastākās dzīves reālijas.

BalticSeaDocs ietvaros arī režisore Liene Linde prezentē savu topošo filmu par grūtniecību, un, dažreiz šo darbu kaut kur pieminot, esmu saskārusies ar komentāriem no sērijas “cik šausmīgi izsmelta tēma” – ir taču visādi TV šovi par grūtniecību, un bērna gaidības “parastās” nav nekāds ekstraordinārs notikums, kuru gribētos vērot uz ekrāna. Ja filma ir stāsts par grūtniecību, tad, lūdzu, tādu, kur māte ir alkoholiķe vai vismaz nepilngadīga, vai arī tādu, ar dilemmu par to, vai iznēsāt paredzami slimu bērnu... nu, kaut ko traģisku, smeldzīgu un mums tuvplānā ikdienā (cerams) neapskatāmu. Tomēr par Lindes spēju notvert vispārcilvēcisko es īpaši nešaubos, ne arī par to, ka tieši šāds ir filmas pamatmērķis.

Līdzīgi ir ar šo šķiršanās dokumentāciju. Pasaulē parastākās šķiršanās. Banālas, līdzīgas un, iespējams, nepatīkamu atmiņu apvītas. Nekā īpaša. Tikai dzīve. Tieši tāda, kāda tā ir.

Filmas seansi Baltic Sea Docs programmā –
kinoteātrī K.Suns svētdien, 3. septembrī, 17:00 un ceturtdien, 7. septembrī, 18:00

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi