Par patosu vai patriotismu

Tuvojoties Ivara Selecka dokumentālās filmas “Turpinājums” pirmizrādei, jāatceras, ka programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” jau pie skatītājiem nonākušas divas dokumentālās filmas – režisores Ilonas Brūveres “Ievainotais jātnieks” (pirmizrāde 2017. gada oktobrī) un režisora Askolda Saulīša “Astoņas zvaigznes” (pirmizrāde 2017. gada novembrī). Kinokritiķu apvienība “400 sitieni” spriež, vai vēsturiska tēma ļauj šīs filmas salīdzināt savā starpā un vai simtgade uzliek tām kādu kopīgu „zīmogu”; kā dokumentālajā filmā visveiksmīgāk aptvert milzīga apjoma materiālu un ko iesākt ar mulsinošu autora vēstījumu?

Kadrs no filmas "Ievainotais jātnieks'

Sanita Grīna: - Tātad mums ir divas dokumentālās filmas, kuras veidojuši divi dažādi autori, tomēr abas filmas ir par vēsturiskām tēmām. Te es uzreiz gribētu ieskicēt, ka Ilona Brūvere ir cilvēks, kurš konsekventi veido savu, oriģinālu stilu, ko principā varētu saukt par vēsturisku mistēriju. Vēsturiskais subjekts tiek it kā izcelts mazliet ārpus no sava laika un telpas – gan ar kinematogrāfiskiem, gan naratīviem līdzekļiem. Savukārt Askolds Saulītis savos darbos pēdējo divdesmit gadu laikā ir konsekventi gājis vēsturē iekšā un mēģinājis atrast tādas nianses un aspektus... ieraudzīt kaut ko jaunu tēmās, kas jau ir pētītas, vai ieraudzīt kaut ko tādu, kas palicis novārtā. Viņa filmas savā formā ir daudz klasiskākas, bet es domāju, ka vismaz saistība ar Simtgades programmu ir pamats abas šīs filmas apspriest vienā mūsu diskusijā.

Guna Stahovska: - Mēs varam mēģināt runāt gan par kopīgo, gan par atšķirīgo. Ja par atšķirīgo, tad jāatceras, ka filmas ir par dažādiem laika posmiem. Strēlnieku laiks bija ātrāk, vismaz piecpadsmit divdesmit gadus, un Ievainotā jātnieka jeb Kārļa Zāles laiks, īpaši tas, kas filmā tiek detalizētāk apskatīts, tie ir... trīsdesmito sākums, ja?

Sanita Grīna: - Jā, bet mazliet tiek ieskicēta arī priekšvēsture, un pēc tam jau, tā teikt, Zāles mantojums tiek izstiepts visa 20. gadsimta garumā.

Guna Stahovska: - Es tomēr pieķertos šiem mazajiem laika posmiņiem. Tas, kas ir apspēlēts apkārt, tas viss jau ir atvasinājums, bet

pirmais, galvenais, kas arī ietekmē stāstījuma veidu, tomēr ir tas īsais laika posms – kad Zāle, piemēram, ceļ pieminekli, un kad strēlnieki paši nezina, kurā pusē atrasties.

Sanita Grīna: - Tajā pašā laikā, kas, manuprāt, ir abām divām filmām raksturīgi – tas it kā īsais moments ir ļoti labi iesēdināts vēsturiskajā kontekstā; jo vēsture jau nesastāv no kaut kādiem nogriežņiem, kam var stingri izšķirt sākumu un beigas, tas ir visu laiku uz priekšu ejošs process, kur katrs iepriekšējais posms ietekmē katru nākamo. Tieši par to jau ir Astoņas zvaigznes – piemēram, kā 1905. gada revolūcija ietekmēja strēlnieku fenomena veidošanos un kā strēlnieku laiks tālāk ietekmēja citus procesus. Man liekas, tas ir kas tāds, par ko mēs vispār nepietiekami runājam publiskajā telpā, tostarp arī filmās – tieši dokumentālajās filmās, starp citu, nereti dažādas lietas ir atrautas no vispārējā konteksta. Tāpēc man gribas slavēt Askoldu Saulīti un scenārija līdzautoru Daini Īvānu, ka viņi to ir savā filmā ielikuši.

Guna Stahovska: - Jā, un tas ir tas atšķirīgais. Ilona Brūvere ir vizuālās vides un vizuālo tēlu burve, vienmēr tāda bijusi, un arī šoreiz viņa mēģināja tāda būt. Gribētos uzsvērt – mēģināja. Jaunajā filmā Ievainotais jātnieks es pamanīju kādu niansi tieši inscenējumos – vai nu apzināti vai neapzināti, vai nu nespējot vai negribot atrast citu veidu, šajos uzstādījumos bija tāds kā monolītisms, kas valdīja tā laika arhitektūrā un mākslā. Arī filmas kadri ir būvēti ļoti monolīti un nemainīgi, to režisore mēģina uzturēt arī it kā mūsdienīgākos laikos. Bet šis monolītisms – tas ir auksts, nedzīvs.

Kadrs no filmas "Ievainotais jātnieks"

Juris Freidenbergs: - Mana vislielākā problēma ar Ievainoto jātnieku bija tāda, ka nevar īsti fokusēties, īpaši filmas otrajā daļā, par ko šī filma mums stāsta. Ir tāda plaša vēsturiska panorāma par Kārli Zāli, viņa gaitām mākslā; pēc tam, kad mūsu valsts izveidojās, viņam rodas iespēja iesaistīties gan Brāļu kapu veidošanā, gan Brīvības pieminekļa veidošanā... Un vēlāk, kā jau tu pieminēji, Sanita, šis stāsts par Kārli Zāli nez kāpēc pāraug stāstā tikai par pieminekli.
Savukārt Askolda filmā var just, ka tas ir stāsts par konkrētu laikmetu un cilvēkiem, tu redzi, ka režisoru šī tēma patiešām interesē, ka viņš to ir izpētījis, cik vien iespējams.

Sanita Grīna: - Es uzreiz atcerējos, kā

Lielā Kristapa seansā Ilona Brūvere, iespējams, koķetējot mazliet ar publiku, teica – viņa taisot filmas par to, kam viņai dod naudu, kas tajā brīdī ir “konjunktūrai pieņemami”.

Protams, es saprotu, ka lielākā vai mazākā mērā tā droši vien dara daudzi kino veidotāji. Taču tajā pašā laikā arī tādā sociāli un politiski aktuālā tēmā, kam „dod naudu”, taču var atrast savu personīgo, dziļo interesi un pasniegt to tā, lai tā kļūtu interesanta tiem spēkiem vai tiem cilvēkiem, kas to naudu filmām piešķir. Šī, man liekas, ir būtiska atšķirība, kaut gan abas filmas ar lielākiem vai mazākiem panākumiem aptver ļoti plašas, milzīgas tēmas. Par Askolda Saulīša filmu tiešām sajūta ir tāda, ka tur ir milzīgs, dziļš darbs ieguldīts, kur vēl un vēl varētu kaut ko stāstīt. Arī Dainis Īvāns rakstā Kino Rakstiem stāsta, ka ir bijuši scenārija varianti un varianti, ka tie ir īsināti un graizīti, ka autori labprāt taisītu vēl filmas vai sērijas, turpinātu to kā seriālu.

Neskatoties uz to, ka arī Ilonas Brūveres filmā ir aptverts milzīgs laika periods un mēģināts skatīt plašu tēmu... Preses konferencē Ingrīda Burāne, mākslas zinātniece, kas piedalījusies filmas tapšanā, teica, ka filma strādā trīs līmeņos – tā ir filma par tēlnieku un viņa laiku, par pieminekļa vēsturi un arī par to, kā mēs esam nonākuši līdz mūsu dienu brīvībai, līdz Latvijas brīvībai. Bet sajūta, tagad atceroties, ir tāda, ka filma ir, nu... pa virsu skrējusi tām milzīgajām tēmām.

Kadrs no filmas "Ievainotais jātnieks"

Pieļauju, šo problēmu varbūt rada fakts, ka Ilonas Brūveres filmas sniegto informāciju vismaz man bija ļoti grūti uztvert. Pirmkārt, ir ļoti sarežģīts un daudzslāņains attēls – labi, varbūt ne tik ļoti sarežģīts, kā citās Brūveres filmās, bet te nāk klāt arī tekstuālais blīvums, kas skan visu laiku aizkadrā, es vienkārši kādā brīdī vairs nespēju neko uztvert. Tāpēc tīri informatīvi man ļoti maz kas palicis atmiņā no šīs filmas. Kā jums?

Guna Stahovska: - Es pēc Ievainotā jātnieka noskatīšanās ilgi domāju par to, ka filmas veidošanā autora attieksme pret tēmu ir noteicoša. Šajā gadījumā sava aroda meistare ir iekritusi tajā, ko mēs jau apspriedām, kad runājām par filmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, – kaut kādā šķietamā pasūtījuma uzstādījumā. Protams, var Brīvības piemineklim pievilkt klāt brīvību kā papildtēmu, bet tomēr tam nav nekāda sakara ar filmas stāsta sākotnējo piedāvājumu.

Un tad man radās tādas aizdomas... varbūt īstenībā Ilona ir pati mēģinājusi ironizēt par to visu, ko viņa darījusi šajā filmā! Kas man liek par to domāt? Tur bija tāda viena maza epizodīte, inscenējums, kur divas dāmas ir parkā un saka: “Vai, cik skaisti smaržo liepas!” Bet burtiski nākamais kadrs montāžā ir pārziedējušas liepas, kurām jau ir auglīši, kas principā nesmaržo pilnīgi nemaz. Caur šo montāžas salikumu es sāku domāt – varbūt Ilona tādā veidā ironizējusi par to „simtgades filmas” uzstādījumu, par kaut kāda simbola atveidojumu, kas it kā tiek prasīts.

Režisore arī daudzviet intervijās un sarunās uzsver, ka ir mēģinājusi Zāli rādīt kā cilvēku, un tas diemžēl nav pārāk izdevies. Bet to es savukārt norakstu uz monumentālismu, ko jau pieminēju – tas ir laiks, kad monumentālisms iezīmējās kultūras vidē, mākslas un arhitektūras vidē, caur to ir būvēts stāsts, un monumentālisma apstākļos katrs atsevišķs cilvēks kļūst pārāk sīks un nesvarīgs.
Un vēl, kas man ļoti krita acīs filmā Ievainotais jātnieks – nu laikam tomēr ir pietrūcis materiāla. Vienkārši un primitīvi. Tāpēc arī stāstā Zāli un Brīvības pieminekli tomēr nav pieticis vielas stāstam... Brīnišķīgs uzstādījums – taisām filmu par pieminekļa būvēšanu. Bet cik tad par to var izstāstīt, lai nesāktu malties uz vietas?

Sanita Grīna: - Kādēļ tad filmai bija jābūt tik garai?

Guna Stahovska: - Nu, lūk, tur ir tas jautājums, kāpēc vajadzēja likt klāt materiālu, kur ir vienkārši stiepts, acīmredzami stiepts…

Sanita Grīna: - Es uz llonas Brūveres filmu skatījos, protams, viņas pašas agrāk veidoto filmu Versija Vera (2010) un Tapieris (2014) kontekstā, citādāk jau uz to, manuprāt, nav iespējams skatīties. Viņa pati ir uzstādījusi savus spēles noteikumus, un tikai šajā kontekstā arī var vērtēt viņas darbus – vai ar šiem pašiem paņēmieniem viņa sasniedz jaunu līmeni vai paliek turpat, vai arī vēl kā citādāk. Un, salīdzinājumā ar iepriekšējām filmām, Ievainotais jātnieks šķita sasteigts, kaut kas tur nav līdz galam... Tādu monumentālismu, kā tu saki, es īsti nesaskatīju – varbūt tiešām tādēļ, ka es salīdzināju ar filmu par Oskaru Stroku, ar tām niansētajām tonalitātēm un daudzajiem kadriem, kas klājas cits pār citu, ar visiem tiem daudzajiem materiāliem... Tāpēc Ievainotais jātnieks man likās diezgan plakana.

Kadrs no filmas "Tapieris" (2014)

Guna Stahovska: - Nu, tas jau arī ir tas, ko es saku.

Sanita Grīna: - Bet plakanums nav monumentālisms, tās ir divas dažādas lietas.

Guna Stahovska: - Es runāju par kompozīcijām. Vairs nav to nianšu – ne gaismēnas īpaši izspēlējas, ne daudzās ekspozīcijas, kas ir raksturīgas Ilonas filmām līdz šim. Šeit no tā nekā nav. Es to norakstu vienkārši uz monumentālismu kā tādu statisku kompozīciju, kurā nekas nenotiek.

Sanita Grīna: - Vārdu sakot, tava hipotēze ir, ka tas ir apzināti lietots paņēmiens?

Guna Stahovska: - Un ļoti konsekventi visos inscenējumos.

Sanita Grīna: - Jā, bet pat ja tā ir, ja es būtu tāds skatītājs, kas nav pazīstams ar šīs režisores iepriekšējo daiļradi, tad uz mani droši vien nenostrādātu tāds efekts. Ja es sevi ielieku “vienkāršā skatītāja” vietā, tad man ir sajūta – režisore izmantojusi šausmīgi nejaukas krāsas, sēpijas filtru, kas atgādina kaut kādu amatieru vēlmi būt mākslinieciskiem, un man tas filmas skatīšanos padara ārkārtīgi grūtu, ja godīgi.

Guna Stahovska: - Jā. Man kā parastam skatītājam, ja es nebūtu redzējusi nevienu Ilonas Brūveres filmu un neko nezinātu, arī būtu tieši tāpat.

Juris Freidenbergs: - Es lielā mērā piekrītu Gunas iepriekš teiktajam. Man ļoti gribējās redzēt, kāda būs Ilonas Brūveres versija par Kārli Zāli, par viņa dzīvi, jo tā taču patiesībā ir ļoti bagāta ar interesantiem faktiem. Mazliet filmā bija pieminēts, ka Berlīnē viņš dzīvojis vienā istabiņā ar rakstnieku Alekseju Tolstoju.

Un Kazaņā, vēl mācoties mākslas skolā, kaut kāds mahačs viņam sanāca ar Majakovski... Tādas visādas interesantas lietas.

Man likās, ka tas ir stāsts par ļoti veiksmīgu, apsviedīgu cilvēku, kas ir ticis pareizā laikā un vietā, un... ka tas ir stāsts par savā ziņā ļoti laimīgu cilvēku. Bet, no otras puses, par viņa ģimeni mēs neko daudz neuzzinām. Tikai mazliet pievērsts skats Zāles laika māksliniekiem un viņu attiecībām, tam, ko citi domā par to, ka viņš uzvar visos konkursos... Un filmas otrā daļa vispār ir stāsts par to, kā Brīvības piemineklim iet līdz mūsdienām. Taču tas nebija autores vēstījums, teiksim, par brīvības nozīmi sabiedrībā vai kādām tādām filozofiskām idejām.

Mana vienīgā versija ir līdzīga tam, ko minēja Guna, kas mani arī, protams, pārsteidz – nezinu, kāpēc, varbūt kaut kādu apstākļu sakritības pēc režisorei pietrūcis materiāla, ko viņa vēlējās ielikt filmā, caur ko pastāstīt. Rezultātā, īpaši jau otrā filmas daļa, sākot ar 1942. gadu, kad nomirst Zāle, – es to uztvēru kā politisku kritiku mūsdienu, ja var tā teikt, kino nozarei. Es nezinu, vai ir kāds nosacījums, cik daudz patriotisma ir jābūt Simtgades filmā vai kā šādam nacionālajam patosam jāizpaužas, bet te, man liekas, tā bija pārpārēm. Un šķiet, ka tas ir darīts apzināti, lai parādītu pilnīgi pretējo – jūs gibējāt nacionālo patosu, tad lūdzu, mēs jums to saliekam skaistā kastītē uz simts-cik tur minūtēm! Nu, tā tas izskatās.

Kadrs no filmas "Ievainotais jātnieks"

Sanita Grīna: - Es domāju, būtu interesanti parunāt par to, kā ar šo pašu jautājumu ir ticis galā Askolds Saulītis filmā Astoņas zvaigznes. Bet, pirms mēs runājam par Astoņām zvaigznēm, es gribu vēl atgriezties pie tā, ko tu, Juri, ieskicēji par Kārli Zāli kā interesantu personību. Man patiešām arī tā likās – tas, kas filmas sākumā ir par viņa studijām, par viņa dzīvi ārzemēs, tas ļoti cieši sasaista Kārļa Zāles pieredzi ar 21. gadsimta Latvijas radoša cilvēka pieredzi. Ļoti daudzi radošie cilvēki šobrīd Latvijā tieši tā ir bijuši ārzemēs, izmācījušies, varbūt tur dzīvo, varbūt pat guvuši tur kaut kādus panākumus, un šeit Latvijā pret viņiem attieksme ir tāda – mazliet skaudīga, mazliet nenovīdīga. Man likās – šī ir tik brīnišķīga saikne, kā mēs Kārli Zāli varam ieraudzīt un saprast, un empatizēt ar viņu kā 21. gadsimta cilvēki. Bet šis potenciāls nav īsti izmantots.

Un Kārļa Zāles cilvēcīgumu un ievainojamību, par ko tā kā mēģina dot mājienu filmas nosaukums Ievainotais jātnieks, es arī īsti neieraudzīju. Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš es to filmu redzēju, un es joprojām nespēju saprast, kas ir tas iemesls, kāpēc es nevarēju ar viņu empatizēt kā cilvēku. Vai tādēļ, ka šis nomācošais, monotonais aizkadra teksts vispār neļāva nekādā veidā just līdzi? Filmā ir Imants Strads, kurš ir gan vizuāli līdzīgs, gan spēlē labi, bet man visu laiku ir tāda kā barjera, visu laiku priekšā teksts, runas blāķis, ko runā diktors, kaut kāda bezķermeniska un bez-jebkāda balss. Vai arī tas ir kaut kas cits, stāstījuma veids, kaut kas tur nav pateikts? Tā man ir mistērija līdz šim brīdim.

Juris Freidenbergs: - Bet jūs sapratāt, kas ir Ievainotais jātnieks? Tas ir konkrēts darbs, Kārļa Zāles darbs…

Guna Stahovska: - Bet ne jau Brīvības pieminekļa…

Juris Freidenbergs: - Viena no pirmajām pazīstamākajām viņa skulptūrām.

Guna Stahovska: - Nu, redz... Tomēr no filmas vajadzētu saprast, kas ir Kārlis Zāle un ko viņš ir izdarījis. Un īstenībā tā īsti skaidrības nav. Es pusi teksta neuztvēru. Kaut kāda runa par zirgiem bija un par jātniekiem. Bet, ka tas ir tik ļoti konkrēti, tas pazuda kaut kādās ekvilibristikās.

Kadrs no filmas "Ievainotais jātnieks"

Juris Freidenbergs: - Tāpēc jau man filmas nosaukums, Ievainotais jātnieks, neiet kopā, nesaslēdzas, kaut kādā semantiskā ziņā. Manā uztverē stāsts bija par laimīgu cilvēku.

Sanita Grīna: - Es noteikti gribu vēl pieminēt, ka šajā filmā bija uzrakti ļoti spēcīgi arhīva materiāli, kas parādījās otrajā filmas daļā, kad sākās jauns stāsts par Brīvības pieminekli. Es, piemēram, nebiju redzējusi tādus kadrus, kur tanki gar Brīvības pieminekli brauc, un uz mani tas atstāja ļoti lielu iespaidu.

Man vispār šādi vēsturiski materiāli šķiet tāda vēl neapzināta dārgumu krātuve Latvijas kino vēsturē, un man likās ļoti brīnišķīgi, ka Ilona Brūvere ir savā izpētes procesā uzrakusi tādus kadrus un ielikusi filmā.

Juris Freidenbergs: - Filma, protams, nav garlaicīga, vienīgais, ka beigās es sev nevarēju īsti noformulēt, par ko tas viss ir. Jo stāstījums patiešām krasi sadalās uz pusēm.

Guna Stahovska: - Gribas jau tomēr sagaidīt, ja tev apsola, ieraudzīt to dzīvo cilvēku. Tā daļa par Zāli – tas, protams, ir ļoti interesanti, jo līdz šim par to nav runāts vizuāliem līdzekļiem, bet viss pārējais, ar Brīvības pieminekli, tas viss, kas aizkadra tekstā gāja... Izskatījās tā, ka Ilona ir veiksmīgi savākusi visus teikumus, ar kuriem patrioti runā, tā teikt, sitot dūri pie krūts. Un tāpēc, ka tie ir salikti kopā tik blīvā slānī, tas pārvēršas tādā pasmaidīšanā par patriotisko. Savā ziņā jau diezgan saprotami – simtgades svinēšanas sakarā visa šī kampaņa ir diezgan pārspīlēta, un tad iznāk kritika. Diemžēl no tā cieš filma. Gan saliedētības ziņā, gan arī mazliet Kārļa Zāles stāsts.

Sanita Grīna: - Jā, simtgade nāks un aizies. Bet filmai būtu jādzīvo, filmai taču gribētos ilgāku mūžu.

Juris Freidenbergs: - Turklāt šī nav vienīgā versija dokumentālajā žanrā par Kārli Zāli. Ir arī citi darbi, daudz īsāki un hrestomātiski – fakti par mākslinieka dzīvi, kad dzimis, būtiskākie sasniegumi. Ievainotais jātnieks bija iespēja pievienot tam visam Brūveres stilu...

Guna Stahovska: - Autora skatījumu.

Sanita Grīna: - Jā. Varbūt tas ir atslēgas vārds. Pazīstot Ilonu Brūveri, tik spilgtu personību ar viedokļiem dažādos jautājumos, gribējās uzzināt – nu, ko tad īsti viņa domā par Kārli Zāli un par visu to uzstādījumu, un par Brīvības pieminekli?

Juris Freidenbergs: - Varētu teikt, man viņas filmā pilnīgi iztrūka pārsteigums. Tāds pārsteigums vai noslēpumainība, kas bija Askolda filmā.

Guna Stahovska: - Un Askoldam katrā ziņā ir izdevies daudz organiskāk mūsdienas sasaistīt ar pagātnes stāstījumu. Ilona jau it kā arī pievilka klāt šodienu, bet viņa neizmantoja, kā Sanita teica, to potenciālu - 21. gadsimta cilvēks ierauga tādu pašu likteni, tikai 20. gadsimta sākumā. Bet Askoldam jau ir pieredze šajā ziņā, viņam jau filmā Keep smiling! (2003) bija tādi pagātnes liecību racēji. Viņš vienkārši zina, kā tas ir, ko tas nozīmē un kādu emocionālo slodzi tas nes līdzi.

Kadrs no Askolda saulīša filmas "Keep smiling!" (2003)

Protams, filmā ir skatītāja ietekmēšanas nianses un paņēmieni biezā slānī, kaut vai pats sākums, ar mūziku un to, kā tieši sākas filma. Viņš uzreiz piesaista un uzreiz liek sakoncentrēt uzmanību – kas tagad būs, kas tagad nāks? Tur kaut kas tumšs, kaut kas sprāgst, kaut kas rīb! Kas tagad būs?

Sanita Grīna: - Man ļoti patīk tas, ko jūs abi sakāt, jo tas lieliski sasaistās ar to, ko es gribu pateikt par galvenajām lietām, kas man patika Askolda Saulīša filmā un liekas ļoti labi izdevušās. Pirmkārt, tas, ka viņš šādas vēsturiskas tēmas patiesībā pēta jau divdesmit gadus, kopš filmas Sarkanais un brūnais (1999). Un filmā Astoņas zvaigznes viņš ir brīnišķīgi izmantojis savās iepriekšējās filmās iegūto pieredzi, izmantojis arī jau pārbaudītus paņēmienus un pacēlis to sev jaunā, augstākā līmenī. Tas man vienmēr liekas ārkārtīgi pievilcīgi režisorā, autorā, ja viņš visu laiku uz sevi un savu paveikto darbu skatās analītiski: ko es no tā pats varu mācīties, kā es nākamreiz to varu darīt vēl labāk, citādāk? Kaut ko mazliet pamainīt un pieslīpēt, uztaisīt vēl labāk.

Un otra lieta, kāpēc ir tik interesanti skatīties Astoņas zvaigznes – tiek ieskicētas ļoti daudzas tēmas, par ko mēs bieži vien nerunājam. Arī pretrunīgas tēmas, kas ir saistītas ar valsts dibināšanas apstākļiem – bija arī tādi cilvēki, kas negribēja, lai top strēlnieku pulki, bija arī negācijas – kā, tad tagad latvieši ies un aizstāvēs Krievijas impēriju?! Autors nevairās no šādām pretrunīgām, varbūt pat izaicinošām tēmām,

vēsturnieks Kaspars Zellis filmā atļaujas nosaukt lozungu “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” par propagandas tekstu! Kad mēs kaut ko tādu vēl dzirdēsim?!

Tādā veidā, man liekas, ir brīnišķīgi izmantots simtgades filmu potenciāls – runāt un pētīt; netaisīt tikai slavinošas filmas, bet tādas, kurās mēs paskatāmies uz saviem vēstures jautājumiem daudzslāņainākā veidā un saprotam, ka nav viss balts un melns. Tieši tāpēc filma ir tik interesanta. Piemēram, tiek pieminēta tēma par posttraumatiskā stresa sindromu, mēs to tagad tā saucam – par neirastēniju; citējot filmu – par to, ka kareivji atgriezās mājās pēc sešiem kara gadiem, mācēdami tikai karot. Par sieviešu un bērnu jautājumu, par to, kā civiliedzīvotāji jutās. Mēs parasti runājam tikai par strēlniekiem, bet tas viss ir sasiets tūkstoš mazām saitītēm ar citām ļoti svarīgām tēmām. Kā 1905. gada revolūcija ietekmē strēlnieku veidošanos – ja bērni nebūtu to redzējuši, tad viņi tā neskrietu dažus gadus vēlāk kā jaunieši un nestātos tajos brīvprātīgo pulkos.

Kadrs no filmas "Astoņas zvaigznes"

Un tiešām var redzēt, ka scenārijs ir slīpēts un rediģēts, un atrasts vispareizākais veids, kā to izstāstīt... Turklāt, arī neizstāstot visu, skatītājs ieintriģējas – lūk, vajadzētu palasīt, piemēram, par šo tēmu!

Guna Stahovska: - Šī filma veiksmīgi ir salikusi ceļa stabiņus ar norādēm, ir nosaukusi vārdos arī cilvēkus, nevis tur „bija viedoklis pret” vai „bija viedoklis par”, ir ļoti konkrēti vārdi, kas ir apakšā katram notikumam. Jukums Vācietis gāja tādu ceļu, Kalpaks gāja tādu ceļu, ir iezīmēts, kuros brīžos viņi uzradās strēlnieku vidē un kurā brīdī kādas idejas radās. Ir leģendārais stāsts par latviešu strēlniekiem un Ļeņinu, tas vien ir ko vērts – kas tad tur īsti apakšā bijis un kāpēc varbūt daži labi izmanto šo stāstu tā, kā vajag, kā iegribas, un mums par sliktu.

Sanita Grīna: - Un, manuprāt, tas, kas filmai piešķir tādu vērtību – ir strādāts ar tiešām pamatīgu, ļoti zinošu vēsturnieku komandu. Šī filma ir acīmredzams komandas darbs, vislabākajā nozīmē. Nevis viena autora vīzija, kurā autors visu diktē, bet komandas darbs, kad cilvēki visu laiku cits ar citu ir komunicējuši un sijājuši, un mēģinājuši visu izprast, lai izpildītu sev izvirzīto uzdevumu – pastāstīt iespējami pilnīgāko latviešu strēlnieku stāstu.

Juris Freidenbergs: - Man liekas, ļoti veiksmīgi filmā izvēlēti gan tie astoņi pulki, gan astoņi konkrēti varoņi, par kuriem pastāsta.

Sanita Grīna: - Jā, un lieliski, ka šie astoņi cilvēki, viņi nav tikai karavīri. Ir pulkveži – lielie, slavenie vārdi, par kuriem visi skolā vēstures grāmatās lasa un mācās. Bet ir, piemēram, sieviete – strēlnieka līgava. Tas man šķiet ļoti pievilcīgi, ka parādīts arī cilvēks, par kuru varētu teikt – nu, kas tad tas tāds? Kaut kāda vienkārša sieviete visu mūžu gaidīja savējo. Ko tad viņa tādu ir izdarījusi? Bet viņa arī ir cilvēks, kas, lūk, šādā veidā, citā veidā ir saistīts ar strēlnieku vēsturi. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vēsturē iezīmējam šādas jaunas sejas un jaunus tēlus, un nesakām, ka vēsture sastāv tikai no baltiem vīriešiem, kuri karo...

Guna Stahovska: - Jā, vēl divdesmit sievietes arī bija, kuras karoja, kā izrādās.

Sanita Grīna: - Un bija arī sievietes, kuras nekaroja, kuras raka tranšejas, bēgļu gaitās dzinās pakaļ cūkai pa ceļu, un visu ko. Mēs saprotam, ka vēsturei nav tikai viena seja, bet ir ļoti daudz un daudzveidīgas sejas.

Juris Freidenbergs: - Man šķiet, tas ir ļoti veiksmīgs, arī lielā mērā objektīvs vēsturnieku grupas un filmas autoru skatījums uz diezgan ilgu laika posmu Latvijas vēsturē.

Sanita Grīna: - Nu, teiksim – līdzsvarots skatījums, man nepatīk vārds „objektīvs”. Un arī tajos brīžos, kad notiek tāda ieslīgšana patētikā, vismaz man tas likās gaumes robežās. Pavisam bez patosa iztikt, veidojot šādu filmu, ir grūti, un jāņem arī vērā, ka autori – gan Askolds Saulītis, gan Dainis Īvāns – ir tādi, kuriem Latvija ir dziļi sirdī, un viņiem tas nāk dabiski.

Guna Stahovska: - Tāpēc to vairs nesauc par patosu, bet par patriotismu.

Juris Freidenbergs: - Vēl man ļoti simpātisks un foršs likās vizuālais paņēmiens, kā grafiski tika parādītas kauju norises vietas.

Guna Stahovska: - Jā, tas tā shematiski palīdz iejusties, iedomāties, kā tas varētu būt.

Juris Freidenbergs: - Protams, tas ir milzīgs materiāls, pēc seansa daudzi cilvēki teica, ka būtu vislabāk, ja par katru varoni varētu uzņemt atsevišķu filmu.

Sanita Grīna: - Man filma likās arī vizuāli ļoti tīra, ņemot vērā apjomu; tā man atgādināja vislabākajā vārda nozīmē BBC dokumentālos seriālus, kas ir ļoti augsts līmenis. Pie mums šādi dokumentālie seriāli TV nav tik izplatīts un populārs žanrs, bet es ļoti labprāt Latvijas televīzijā kaut ko tādu redzētu, un strēlnieku tēma būtu lieliski piemērota. Par katru no šīm ieskicētajām apakštēmām, piemēram, par karavīru traumām, par sievietēm, kas sāka strādāt, kamēr vīri bija karā, par bēgļiem – par katru no tām var uztaisīt piecdesmit minūšu sēriju tādā pašā vizuālajā stilā, bet iztirzājot vēl pamatīgāk. Un tas būtu ļoti saistoši skatītājam. Turklāt tādā veidā izdotos sasniegt daudz lielāku auditoriju, jo, lai cik šī tēma pievilcīga un svarīga, pilnmetrāžas dokumentālo filmu, stundu četrdesmit minūtes garu – nu, diemžēl es nedomāju, ka ļoti daudzi cilvēki aizies to noskatīties kinoteātrī.

Guna Stahovska: - Šajā filmā ir vienkārši tik daudz informācijas, ka tā nemaz kinoteātrim nav īsti piemērota. Lai līdz galam iedziļinātos un saprastu, tas tomēr ir vairākas reizes skatāms materiāls.

Juris Freidenbergs: - Bet, ja to saskaldītu, tad, man liekas, pazustu tas, kas ir filmas pamatā – stāsts par konkrētiem cilvēkiem, konkrētu laikmetu.

Guna Stahovska: - Tad tas būtu cits produkts, bet var formātu atrast, lai to visu apvienotu.

Sanita Grīna: - Jā, man šķiet, no šīs filmas ir iespējams atvasināt šāda veida seriālu. Varbūt es esmu pārāk liela ideāliste, bet domāju, ka šai tēmai pat ir kaut kāda starptautiska konvertējamība. Strēlnieki ir nozīmīga tēma ne tikai Latvijas vēsturē – filmā bija Lielbritānijas vēsturnieks, arī Krievijas vēsturnieks... Strēlnieki ir pietiekami zināmi pasaulē, varbūt var izņemt ārā to, kas tikai mums ir svarīgi,

mazliet vairāk iepludināt tēmu plašākā pasaules vai Eiropas kontekstā, un – klikš, mēs varam savu seriālu eksportēt uz ārzemēm un veidot sadarbību ar ārzemju partneriem!

Guna Stahovska: - Jā, jo strēlnieku darbība ietekmēja diezgan lielu vēsturisku teritoriju.

Juris Freidenbergs: - Televīzija pat varbūt labprāt gribētu kaut ko tādu veidot, bet droši vien nepietiktu finansējuma.

Guna Stahovska: - Nu, tā jau mums ir mūžīga problēma.

Sanita Grīna: - Tāpēc jau es saku, ar šo filmu būtu vērts meklēt variantus, kā to var veidot kaut vai visu trīs Baltijas valstu sadarbībā, vai vēl kādas tuvējās valstis pieaicināt. Jo, kā jau tika minēts arī filmā, šādas nacionālas vienības šajā laikā veidojās ne tikai Latvijā.

Juris Freidenbergs: - Vēl man likās ļoti forši tas, ka filma būtībā balstās vēstulēs un atmiņās, ir tāds Pēteris Lapainis – un beigās mēs viņu vēl ieraugām!

Sanita Grīna: - Nu, jā, tas ir tas veiksmes gadījums, kas tiešām reizēm kino veidotājiem uzsmaida – Dainis Īvāns vienkārši atrod filmas tapšanas laikā bēniņos vēstules un dienasgrāmatas, Pēteris Lapainis ir viņa radinieks.

Pēteris Lapainis, viens no filmas "Astoņas zvaigznes" varoņiem

Tāpēc, mazliet paturpinot seriāla tēmu – jā, man arī ļoti patika, ka filmā ir divas balsis, gan dokumentāls, bet emocionāls vēstījums no vēstulēm, gan šī otra, diktora balss, jau ar laika distanci. Ja mēs no šīs filmas atvasinātu tālāk seriālu, tad katrā sērijā varētu dzirdēt šādu, dokumentālos materiālos balstītu balsi no pagātnes, jo Lapainis jau nav vienīgais, kurš tajā laikā rakstīja dienasgrāmatu vai vēstules. Varbūt es arī, savos bēniņos parakājoties, varētu atrast kādu senci, kurš ir rakstījis vēstules tajā pašā laikā vai dienasgrāmatas par to, kā viņam ir gājis vai viņai.

Juris Freidenbergs: - Un caur to tiek panākts, ka filma vai seriāls stāsta par katru no mums, par katru no Latvijas.

Guna Stahovska: - Jā, šis ir vislabākais paraugs, kam vispār domātas simtgades filmas, vismaz no līdz šim redzētajām. Katrs skatītājs ir personīgi iekšā tajā visā, jo katram ir kaut kur kaut kāds radinieks vai paziņa, kā jau mazā valstī mēdz būt. Visi cits citu var saskatīt.

Sanita Grīna: - Šajā sakarā tīri poētiskā līmenī filmā nostrādā karogu kopiju darināšana, šis milzīgais darbs, pa mazam adatas dūrieniņam izšūt milzīgu karogu, kur ir tik daudzi mazi dūrieni viens pie otra. Tāpat arī latvieši – cits pie cita, mazi solīši, mazas rīcības, bet tās to valsti uzbūvē un turpina būvēt.
Vēl gribu pieminēt, ka filmā Astoņas zvaigznes man ļoti patika mūzika – tāda, kuru gribējās klausīties arī pēc tam.

Ja būtu tāds seriāls, tad tā būtu muzikālā tēma, pēc kuras to uzreiz var atpazīt.

Guna Stahovska: - Jā, režisors filmā pamatīgi izcīnījies ar fotogrāfiju, un skaņa ļoti palīdz to atdzīvināt.

Sanita Grīna: - Tā ir tāda lieta, ko mēs bieži aizmirstam – runājam par kino kā par audiovizuālu darbu un vienmēr vairāk koncentrējamies uz vizuālo, jo tas, protams, atstāj spēcīgāko iespaidu, bet skaņas apstrāde un skaņu celiņš filmās ir tikpat svarīgs.

Guna Stahovska: - To parasti pamana tad, kad kaut kas nav kārtībā. Ja skaņas celiņā viss labi, tad vienkārši aizmirst pateikt paldies skaņas veidotājiem.

Sanita Grīna: - Vēl viens interesants faktors, svarīgs Latvijas kino vēsturei – ka autori ieliek strēlnieku tēmu arī Latvijas kinematogrāfijas kontekstā, atlasot fragmentus no filmām, kas par šo tēmu veidotas. Sākot no padomju laikiem, no Pāvila Armanda Latviešu strēlnieka stāsta (1958), un beidzot ar Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznāju (1982); tā ir liela laika distance, kas rāda, ka laika gaitā skatījums uz šo tēmu ir mainījies un attīstījies. Tāpat tiek izmantotas kinohronikas, kas atrodamas kādreizējā Sarkano strēlnieku, tagad Okupācijas muzejā.

Kadrs no Pāvela Armanda spēlfilmas "Latviešu strēlnieka stāsts" (1958)

Juris Freidenbergs: - Superīgs kadrs bija tas no teātra… dokumentālā filma vai hronika, kur Arnolds Liniņš, tas bija tik brīnišķīgi, tā nostopēšana – tagad pārtraukums!

Guna Stahovska: - Caur to izrādi uz āru izlīda tieši tas patoss – pārspīlētais, kas nav no sirds. Un mēs uzreiz redzam, ka spējam atšķirt patiesuma gradāciju.

Sanita Grīna: - Jā, un redzam, ka šī tēma mūsu kultūrā bijusi viscaur klātesoša. Tādā veidā var arī ieraudzīt zināmu kultūras un tautas izaugsmi, jo mēs spējam uz šo tēmu tagad paskatīties citādāk – gan vēsturiskie apstākļi ir mainījušies, gan arī mūsu pašu interpretācijas par vēstures notikumiem nemitīgi mainās.

Guna Stahovska: - Vēsture jau nav tas, kas notika, vēsture ir tas, kā mēs to interpretējam.

Juris Freidenbergs: - No šī aspekta raugoties, Ilonas Brūveres filmai varbūt pietrūka ilgāka laika tēmas materiāla izpētei un atlasei tieši interpretācijas vajadzībām.

Sanita Grīna: - Vai mums ir vēl kas, ko piebilst par Astoņām zvaigznēm, kādi pēdējie vārdi, ar ko varētu noslēgt sarunu?

Juris Freidenbergs: - Man liekas, šīs filmas dēļ bija vērts tādu Simtgades programmu veidot.

Guna Stahovska: - Jā, nu tas ir tas, ko es gribētu redzēt šādā programmā – tādu iedziļināšanos.

Juris Freidenbergs: - Jo filmas jau netop tādai vienreizējai simtgades nosvinēšanai šogad, tām vajadzētu derēt ilgākam laikam...

Guna Stahovska: - Tas ir simtgadei, nākamajai.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi