Otrais brālis Kaurismeki

Mēs nezinām, ko par to domā paši slavenie somu brāļi režisori Mika un Aki Kaurismeki, tomēr ļoti bieži, kad runājam par vecākā brāļa Mikas filmām, drošībai jāpiemetina - “tas otrais brālis”, lai gan Mika arī pirmais sācis kinorežisora gaitas. No 26. maija kinoteātros Mikas Kaurismeki jaunākā filma “Karaliene Kristīna / The Girl King”.

Brāļi Aki un Mika Kaurismeki 1987. gadā. Foto: J. Jarkusch. © 1987 Marianna Films

Mika Kaurismeki nāca pasaulē pirms 61 gada nelielā Somijas mazpilsētā Orimatilā. Pēc nostāstiem, viņa pievēršanās kino notikusi gluži vai nejauša impulsa dēļ. Pēc vidusskolas, kādu laiku pastrādājis kā krāsotājs, viņš, joprojām tērpies krāsām notrieptā kombinezonā, iegriezies kādā grāmatu veikalā, iegādājies somu režisora, kino vēsturnieka un Somijas kinoarhīva vadītāja Pētera fon Bāga sarakstīto kino vēsturi, un, nespējot atrauties no saistošā teksta, nekavējoties nolēmis kļūt par kino režisoru.

Viņa diplomdarbs Minhenes kinoskolā, filma Melis / Valehtelija (1981), kiematogrāfiski pārliecinošs veltījums franču jaunā viļņa kino estētikai, izpelnījās plašu ievērību Somijā un būtībā aizsāka brāļu Kaurismeki ēru somu kino. Interesanti, ka jau pie šīs filmas kā scenārija līdzautors (un arīdzan galvenā varoņa Villes Alfa lomā) darbojās arī jaunākais brālis Aki, kurš tolaik vēl studēja žurnālistiku.

Aki Kaurismeki kā galvenās lomas tēlotājs brāļa Mikas filmā "Valehtelija" (1981)

Filmas Melis panākumu iedvesmoti, brāļi Kaurismeki nodibināja filmu studiju Villealfa Filmproductions (kompānijas nosaukums izvēlēts par godu Žana Lika Godāra filmai Alphaville (1965)) kas sekmīgi darbojās mazbudžeta vai pat bezbudžeta filmu veidošanā, līdz kamēr 90. gadu sākumā brāļu radošās karjeras nošķīrās katra pa savu ceļu. Mika nodibināja kompāniju Marianne Films, nosaucot to par godu savām meitām Marijai un Annai, un kā pirmo uzņēma vienu no savām mākslinieciski interesantākajām filmām Zombijs un spoku vilciens / Zombie ja Kummitusjuna (1991), stāstu par aizkustinoša, nošņurkuša savdabja, tāda kā Edvarda Škērroča un grupas The Cure leģendārā vokālista Roberta Smita somu līdzinieka, basģitārista alkoholiķa likstām.

Kadrs no filmas "Zombijs un spoku vilciens" (1991)

Zīmīgi, ka tieši pirmā filma, ko Mika Kaurismeki uzņēma, nodibinot savu kinokompāniju, tās temps, estētika, tipāži un noskaņa visizteiktāk atgādina to kino pasauli, kādu vēlāk iepazīsim jaunākā brāļa Aki filmās.

No Brazīlijas līdz Saldumiņam

1991. gadā aizsākās nākamais nozīmīgais posms Mikas Kaurismeki dzīvē un radošajā karjerā - Brazīlija, kas deva ierosmi virknei filmu (arī dokumentālo), saistītām ar Brazīlijas kultūru, mūziku (Amazon (1991), Tigrero (1994), Sambólico (1996), Moro no Brasil (2002)); pazīstamākā no tām ir 2005. gada mūzikas dokumentālā filma Brasileirinho – Grandes Encontros do Choro. Tomēr kopumā Kaurismeki filmogrāfiju raksturo neiedomājama eklektika, šeit atrodams gan izsmalcināts autorkino (kā viņa diplomdarbs), gan viduvējas, bet skatītāju atsaucību guvušas somu komēdijas (Three Wise Men / Kolme viisasta miesta (2008), The House of Branching Love / Haarautuvan rakkauden talo (2009), Road North / Tie pohjoiseen (2012)), apšaubāmas kvalitātes asa sižeta filmas (The Last Border – viimeisellä rajalla (1993), L.A. Without a Map (1998)) kā arī jau minētās, visnotaļ veiksmīgās mūzikas dokumentālās filmas, kas acīmredzot ir īpaši nozīmīgas pašam režisoram.
Pat viņa spēlfilmās kā tāds klejojošais holandietis ik pa laikam pavīd kāds mūziķis, parasti neveiksmīgs, dažkārt pat nosaucot sevi kādas senākas filmas varoņa vārdā – piemēram, filmā Honey Baby galvenais varonis atzīst: “Tagad es biju kļuvis par zombiju”, kā atsaucoties uz 1991. gada filmu Zombijs un spoku vilciens.

Tieši šai, 2004. gada filmai Honey Baby jeb Saldumiņš ir saistība ar Latviju, kur tika uzņemtas vairākas filmas epizodes. Filmēšana notika Tukuma rajonā, Klapkalnciemā un Ragaciemā, arī Rīgā, un tai bija jāatveido galvenā varoņa – popularitāti zaudējuša amerikāņu mūziķa turnejas Baltijas posms.

Kadrs no filmas "Saldumiņš / Honey Baby"

Jāatzīst, ka šādai kriminālai sižeta līnijai, kas turklāt saistīta ar Krievijas noziedzīgajām aprindām (mūziķa turneja un piedzīvojumi turpinās tālāk jau Murmanskā), piemīt kāds nepārvarams valdzinājums, pret kuru ik pa laikam paklūp kāds ziemeļvalstu režisors, zaudējot jebkādu saikni ar realitāti un mēra sajūtu. Tā arī Saldumiņa filmēšanas process Latvijā iesaistītajiem noteikti palicis atmiņā spilgtāk, nekā pati ar bezgaumību sirgstošā filma, kuru neglābj pat somu gotiskā roka supergrupas HIM skaņu celiņš.

Trešā versija par Kristīnu

Kad šķietami sāk jau iezīmēties aptuvenais Mikas Kaurismeki filmās skarto tēmu loks, 2015. gadā seko negaidīts pavērsiens – vērienīga vēsturiska kostīmfilma Karaliene Kristīna jeb The Girl King, atsaucoties uz faktu, ka Kristīna pēc sava tēva Gustava Ādolfa II nāves kaujaslaukā 1632. gadā tika kronēta par Zviedrijas karalieni tikai sešu gadu vecumā.

Mikas Kaurismeki jaunākā filma ir kā britu iecienītais saldums After Eight / Pēc astoņiem – plānas šokolādes plāksnītes ar atsvaidzinošu piparmētru pildījumu.

Filma, kas iesākas kā sabiezināti dramatiska un smagnēja viduslaiku drāma, izvēršas par vizuāli izsmalcinātu, pikantu Zviedrijas karalienes galma dzīves aizkulišu hroniku. Nē, šī filma nav Sofijas Kopolas Marijas Antuanetes līdziniece, bet pāris aušības Karalienes Kristīnas biogrāfijas atveidojumā Mika Kaurismeki tomēr atļāvies ieviest.

Lai labāk saprastu teritoriju, kurā režisors iebrāzies ar savu 21. gadsimta interpretāciju, jāmin divas spilgtas filmas, kas tāpat aplūko šīs ārkārtīgi interesantās vēsturiskās personības dzīves gājumu – 1933. gada Rūbena Mamuljana Queen Christina ar neatvairāmo Grētu Garbo titullomā un Entonija Hārvija 1974. gada The Abdication ar vēl vienu ziemeļvalstu dīvu Līvu Ulmani galvenajā lomā.

Grēta Garbo kā Karaliene Kristīna 1933. gadā

Mikas Kaurismeki filma neatgādina nevienu no abām iepriekšminētajām filmām, drīzāk tajā varam saskatīt kādas paralēles ar Mateo Garones tā paša gada Baisajām pasakām / Il racconto dei racconti. Viena no lielākajām filmas veiksmēm ir aktieri – androgīnā Malīna Buska Kristīnas lomā un filigrānā, eņģelim līdzīgā Sāra Gādona galmadāmas grāfienes Ebas Sparres lomā, vēl arī Maikls Nīkvists, Patriks Bošo, Fransuā Arno.

Filmas scenārija autors, kanādietis Mišels Marks Bušārs acīmredzot bijis tik ļoti  iedvesmots no Karalienes biogrāfijas, ka pēc scenārija pabeigšanas pēc tā motīviem iestudējis arīdzan izrādi Christine, La Reine-Garçon Monreālas Théàtre du Noveau Monde un vēlāk arī angļu versiju Stratfordas festivālā.

Abas iepriekšējās ekranizācijas veikli izlaipojušas cauri Karalienes tikumu sarežģītajiem labirintiem, fokusējoties uz Kristīnas vienaldzību pret etiķeti, interesi par filosofiju un sevis meklējumiem, kas saistīti ar dažādu reliģiju atšķirībām.

Kadrs no filmas "The Girl King"

Zviedrijas Karaliene Kristīna bija ļoti neparasts monarhs. Audzināta kā zēns, viņa mīlējusi izjādes, stundām iegrimusi grāmatās, nepievērsusi īpašu vērību savai garderobei, ērtāk jūtoties vīriešu drēbēs, un nicinoši izturējusies pret daudzajiem precību piedāvājumiem. Nestabilajā Eiropas politiskajā situācijā, kad sīva cīņa par varu norisinājās starp divām nesamierināmām nometnēm – protestantiem un katoļiem -, karaliene, kas nesteidzas domāt par mantinieku, darīja raizes ne tikai galmam, bet pat visai tautai. Karalieni Kristīnu esot fascinējis Anglijas Karalienes Elizabetes I celibāta solījums, tomēr vienlaikus nav īpaši slepenots fakts, ka, lai arī vienaldzīga pret brālēnu nemitīgajiem uzmanības apliecinājumiem, Kristīna nespēja pretoties savas galmadāmas, grāfienes Ebas Sparres dailei. Minēts gadījums, kad Anglijas sūtnim grāfiene tikusi stādīta priekšā kā Karalienes “gultas biedrene”.

Kadrs no filmas "The Girl King"

Vīlusies laicīgajos priekos, Kristīne atteicās no troņa (šai viņas biogrāfijas daļai veltīta 1974. gada filma ar Līvu Ulmani), Vatikānā pārgāja katoļticībā, un ir viena no retajām sievietēm, kas apglabāta Svētā Pētera bazilikā.

Mikas īstā niša

Ja šis pretrunīgo un izaicinošo detaļu apkopojums vēl nespēj iesvilt intrigu potenciālajā kinoskatītājā, jāmin arī viens no kolorītākajiem filmas tēliem – rūgtuma, nicinājuma un lepnuma caurstrāvotā Karaliene Māte, kas alkst atriebties meitai par tās izdzīvošanu mistiskā bērnības negadījumā. Vai, piemēram, Kristīnas draudzība ar franču izcilo filosofu, matemātiķi un zinātnieku Renē Dekartu, kuru viņai izdevās pārliecināt ierasties Zviedrijā, lai nodibinātu tur Zinātņu akadēmiju. Oficiālā versija vēsta, ka Dekartu pieveikusi Zviedrijas ziema, un viņš miris no pneimonijas. Mika Kaurismeki ar scenāristu nolēmuši arī šo vēstures epizodi pakārtot dramaturģiskajam kāpinājumam, izvēršot intrigu loku vēl plašāku.

Filmas operators Kristofers Doils, kurš strādājis pie Kārvaja Vona In the Mood for Love (2000, Kar-Wai Wong) un Hero (2002, Yimou Zhang), parūpējies par to, lai filmā nebūtu nenieka no somu kino raksturīgās, mazliet slinkās kameras. Karalienes Kristīnas pastaigas pils koridoros konstruētas tik veikli, ka panākts pat klaustrofobisks efekts, it kā Kristīna būtu nokļuvusi kādā M.K. Ešera grafikā, kur izeja var kļūt par ieeju, bet kāpnes ved tikpat labi augšup, kā lejup. Nišas, patrepes un kāpņu laukumiņi kļuvuši par norises vietu scenārija virzībā būtiskām epizodēm.

Kadrs no filmas "The Girl King"

Mikas Kaurismeki versija par Karalieni Kristīnu ir mazliet drosmīga – tieši tik daudz, lai radītu interesi vēsturiskā kostīmfilmā maz ieinteresētos skatītājos –, mazliet vecmodīga, lai neatbaidītu konservatīvākos, un sniedz lielisku aizmiršanās iespēju pelēkās ikdienas apnikušajiem, pateicoties krāšņajiem kostīmiem, scenogrāfijai, un aktierspēlei. Iespējams, otrais brālis Kaurismeki nupat kā atradis nišu, kurā kā režisors spēj realizēties vispilnīgāk.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi