“Nameja gredzens” vēsturnieka acīm

Varbūt šis nav gluži Kino Rakstu profils, un tomēr – skatītājs paliek skatītājs, un filmas “Nameja gredzens” autoriem ir jārēķinās ar to, ka viņu darbu var noskatīties arī vēstures zinātņu doktors, kurš tur atrod „dažādas dīvainas lietas, vēsturiskas blēņas un jaunradītus mītus”.

20. gadsimta 30. gadu beigās arheoloģiskajos izrakumos Daugmales pilskalnā tika atrasti vairāki sudraba gredzeni ar vītu priekšpusi. Tas bija laiks, kad Latvijas valsts atbalstīja plašus izrakumus lielajos vēlā dzelzs laikmeta pilskalnos un mēmajā arheoloģiskajā materiālā meklēja pamatojumu pirmsvācu laika liecībām par bagātiem un ietekmīgiem valdniekiem, centralizācijas pazīmēm, apstiprinājumu „Senlatvijas valstiskumam”, lai pretotos baltvācu kultūrtrēģerisma nostājai, kas sludināja uzskatu par vāciešu nopelniem, ievedot „civilizētajā pasaulē” atpalikušās Baltijas tautas.

Vītie gredzeni, kas atrasti Latvijas teritorijā, arheoloģiskajos izrakumos Vecgulbenē, Kaunatas Rikopoles senkapos, Aizkraukles baznīcas kapsētā un Kalsnavā. Foto; no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma.

Nesen bija iznācis Aleksandra Grīna vēsturiskais romāns Nameja gredzens (1932), Daugmalē atrasto gredzenu attēli tika publicēti žurnālā Senatne un Māksla, un tolaik valdošās nacionālās ideoloģijas jūsmas ietekmē šie gredzeni tika asociēti ar 13. gadsimta beigu zemgaļu vadoņa Nameja vārdu. (Šodien arheologi un vēsturnieki zina, ka Daugmale savu pastāvēšanu bija beigusi 12. gadsimta izskaņā, turklāt pēdējā apdzīvotības gadsimtā tās iedzīvotāju sastāvs bija jaukts, pat vairāk izteikti lībisks.)

Drīz pēc tam sākās II Pasaules karš un vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Jau 40. gadu beigās bez dzimtenes palikušajiem emigrantiem ideja par šādu Nameja gredzenu pārvēršas latvietības simbolā, kaut gan ar vēsturisko Nameju, kā redzējām, tam nav nekādas saistības. Tomēr Nameja vārds kopš 30. gadiem jau Latvijā ticis saistīts ar patriotismu, dzimtenes mīlestību, nepadošanos svešām varām, cīņas turpināšanu svešumā.

Tā nu Namejs ir gan gredzens, gan degvīns, gan tagad arī filma….

Šajā kontekstā jautājums ir daudz plašāks – par simbolu rašanos un to nozīmi kādā konkrētā laikā un vietā. Filmas Nameja gredzens tapšana sakrīt ar pie mums apbrīnojami nepārejošo latvisko zīmju modes vilni.

Latvju zīmju standartkomplektu jau vairākus gadus atrodam visur (jostas, maki, piekariņi, šalles, redzēts pat grils ar „Laimas slotiņu”) un ir skaidrs, ka simbols šeit kļūst par dizainu, bet dizains kā kopums tā lietotājam ir simbolisks. Protams, 20. gadsimta sākumā Bīnes, Klētnieka un Brastiņa izveidotajai un stilistiski safrizētajai latvju ornamentikai nav daudz saistības ar vēl 18.-19. gadsimtā praksē lietotajām ornamentālajām zīmēm un to nēsātājiem, kur nu vēl ar 13. gadsimtu. Tomēr seno simbolu un pagātnes elementu atdzimšana ir vērtējama tikai pozitīvi, un jācer, ka šāda mode vismaz rosinās tālāku, dziļāku interesi meklēt pašiem informāciju par savām saknēm un kaut mazliet dziedēs mūsu smagi slimās postkoloniālās sabiedrības iekšējo saskaldītību.

Nameja CV

Atgriežoties pie Nameja un filmas, vispirms būtu jājautā – ko mēs zinām par šo nu jau leģendāro personību, pirms apgalvojam, ka informācijas ir pārāk maz un neko ar realitāti saistāmu kino formātā izveidot nevar.

Ir skaidrs, ka cilvēks ar šādu vārdu ir dzīvojis 13. gadsimta beigās. Nameja vārdu (Nameise, Nameyxe) piemin tikai divi rakstītie vēstures avoti – Livonijas Vecākā Atskaņu hronika un 14. gs. sākuma pāvesta Klementa V kapelāna Molianas Franciska izmeklēšanas protokols (1312. gadā). Namejs tiek dēvēts gan par vadoni, gan valdnieku (kunic, rex).

Ludolfa Liberta gleznots valdnieka Nameja portrets, publicēts žurnālā "Senatne un Māksla", 1936. gada 1. numurā

Laika sprīdis, kurā Nameja vārds parādās darbībā, ir īss – aptuveni no 1270. gada līdz 1281. gadam. 13. gadsimta 70. gados Zemgales zemes atrodas vācu pakļautībā, un Nameja vārds parādās gan 1272. gadā, kad tiek slēgts miers ar ordeni un Rīgas arhibīskapiju, gan saistībā ar sekojošo sacelšanos pret vāciešiem 1279. gadā. Tad zemgaļi Nameja vadībā atgūst Tērvetes pili, seko pat zemgaļu uzbrukums Rīgai un arī vācu pretuzbrukums nav ilgi jāgaida – tas virzīts pret zemgaļu Dobeles un Tērvetes pilīm, kur tiek laistas darbā aplenkuma mašīnas. Rezultātā zemgaļi spiesti lūgt jaunu miera līgumu, bet pēc tā noslēgšanas dzīru laikā ar viltu tiek nogalināti zemgaļu vadoņi.

1281. gadā Nameja vadībā daļa zemgaļu dodas uz Lietuvu pie valdnieka Traidena, kas pēc karaļa Mindauga bija otrs ievērojamākais Lietuvas valdnieks 13. gadsimtā (1270-1282), lai apvienotiem spēkiem cīnītos pret Vācu ordeni Prūsijā pie Kristburgas (Christburg, netālu no mūsdienu Malborkas).

Diemžēl par Nameja tālāko likteni ziņu mums nav, tiek pieļauts, ka viņš kritis, cīnoties jau Vācu ordeņa pakļautajā teritorijā Prūsijā. Zemgaļu pretestība ilgst līdz 1290. gadam, kad pēdējās nepakļautās pils – Sidrabenes – iedzīvotāji paši to pamet, nodedzina un dodas uz Lietuvu. Ar to arī 13. gadsimta zemgaļu brīvības cīņas beidzas.

Vēstures stundām derēs?

Protams, ar vēsturnieka izglītību samaitātam cilvēkam skatīties filmas par vēsturi vispār ir grūti. Tomēr, tā kā Latvijas kino vēsturiskas filmas ir retums un par tik seniem laikiem jau nu vēl mazāk (faktiski nav vispār), gribētos jau uzreiz sacīt – ir labi, ka vispār kāds uzdrīkstas ķerties pie šādas tematikas. Taču jālūko izvērtēt, kas tad ir tas, kas nonācis uz mūsu ekrāniem un kādā plauktā redzēto ievietot.

Lai gan publicitātes kampaņa apgalvo, ka filma ir fantāzija, portālos lasāmie komentāri jau apliecina, ka daļa sabiedrības filmu uztver kā patiesīgu un reālām pagātnes norisēm veltītu.

Vai filma var noderēt kā vēstures mācīšanas līdzeklis? Jā. Ikviens vēstures skolotājs piekritīs, ka mums trūkst pienācīgi kvalitatīvu un vizuāli iedarbīgu līdzekļu stundās apgūstamās vielas ilustrēšanai. Tāpēc ir skaidrs, ka filmu Nameja gredzens un pēdējos gados tik daudzcietušo Latvijas vēstures mācīšanu skolās nebūs iespējams noturēt pa gabalu vienu no otras, – tad nu vienīgi jānovēl, lai šī filma kalpo kā labs iegansts diskusijām (kaut vai sarunām par tēmu „kā bija un kā nebija”) un palīdz rosināt patstāvīgu domāšanu un pētīšanu. Tikai negribētos likt vienādības zīmi starp vēstures stundām un patriotisko audzināšanu, jo vēstures mācīšanai kā metodei tomēr ir jāveicina analītiskā domāšana.

Skaidrs, ikvienam darbam par pagātni jārēķinās, ka tajā iekļautais vēstījums var tikt izmantots dažāda veida manipulācijām, īpaši aktīvi vēsturisko filmu žanrs šādiem nolūkiem tiek lietots mūsu lielajā kaimiņvalstī. Tur pēdējā desmitgadē saražots dučiem “vēsturisku” filmu, kuru slēptais un reizēm ne pārāk slēptais vēstījums ir jau Karamzina laikā formulētā nostādne par to, kā “mēs katrā gadsimtā uzvarējām visus iebrucējus”. Minēšu dažas spilgtākās parādības (ārpus 20. gadsimta karu tematikas, kur vēstījuma pareizais virziens tiek ievērots jau daudz senāk) – Слуга государев (2007, par zviedru iebrucēju kaunpilno sakāvi Lielajā Ziemeļu karā); 1612: Хроники смутного времени (2007, par svešo un ļauno poļu padzīšanu 17. gadsimtā); Александр. Невская битва (2008, par 13. gadsimta krustnešu invāzijas apturēšanu Novgorodas kņazistē); Тарас Бульба (2009, par ukraiņu 17. gadsimta brīvības cīņām ar vēstījumu, ka tikai kopā ar austrumu kaimiņu ukraiņi varēs būt brīvi no poļu kundzības); Викинг (2016, pēc Nestora hronikā aprakstīto notikumu motīviem – svešie un vietējie Senās Krievzemes valstiskuma pirmsākumos); Легенда о Kоловрате (2017, krievu kino atbilde Holivudas 300 spartiešiem par 14. gadsimta cīņu pret mongoļiem, turklāt ar ļoti līdzīgiem paņēmieniem).

Alternatīvā realitāte

Filmas Nameja gredzens vēstījums arī ir visai vienkāršs – ļaunie ir melni, labie ir balti, ļaunie izstāsta savu ļauno plānu un klasiski smejas. Tā kā stāsta sižetiskā attīstība ir diezgan prognozējama, vēsturniekam atliek laiks skatīties apkārt un ievērot dažādas dīvainas lietas, vēsturiskas blēņas un jaunradītus mītus, kamēr

sāk jau likties, ka vienīgais, kas filmu saista ar 13. gadsimta beigām un Vecākajā Livonijas Atskaņu hronikā aprakstīto Zemgales vadoni, ir Nameja un viņa priekšteča Viestura (Vestarda) vārds.

Alternatīvajā filmas realitātē zemgaļu galvenā dzīvesvieta (vārdā netiek nosaukta, bet nu pieņemu, ka tā bija Tērvete) atrodas jūras tuvumā un rada virkni jautājumu no stratēģiskās aizsargājamības viedokļa – grozies ar kameru, kā gribi, bet tomēr var tīri labi redzēt, ka zemgaļu pilij, kas atgādina Lido restorānu, ir uzcelta tikai viena aizsargsiena un tā pati no ēvelētiem dēļiem, kas parādījās daudz vēlākos gadsimtos.

Alternatīvajā realitātē senie 13. gadsimta zemgaļi brauc 10. gadsimta sākuma norvēģu Osebergas kuģī, kāds pasaulē ir vienā eksemplārā.

Alternatīvajā realitātē zemgaļu slepenā svētvieta uzkrītoši atgādina britu neolīta laikmeta Stonhendžu no aptuveni trešā gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas, lai gan filmas darbība notiek viduslaiku sākumā. Alternatīvajā realitātē zemgaļi izskatās kā no seriāla Vikingi izkāpuši, tikai kļūdas pēc tiem kāds piespraudis 13. gadsimtā no modes jau vairākus gadsimtus izgājušās stopsaktas

un pūcessaktas, kas vispār jau ir tipiska seno latgaļu rota un nekādi neasociējas ar zemgaļiem 13. gadsimtā...

Šādus absurdus, rekonstruktorismus un vienkāršas aplamības var saskaitīt dučiem – 11. gadsimta latgaļu tērps 13. gadsimta zemgaļu vadonim kāzu ainā, ugunsapbedīšana laivā skandināvu stilā, indiāņu saliekamie koka krēsli ar jumīšiem, uz zemgaļu karotāja deniņiem kopā ar latvju zīmītēm uztetovētais islandiešu maģiskais simbols no 17. gadsimta... Pat zemgaļu valdnieka troņa koka rotājumi ir klāti ar Latvijas teritorijai aplam svešādu, skandināviski-ģermāniska pinuma ornamentu, kāds pie mums ir visai rets, ja ne mazzināms.

Pirmparaugi tam meklējami seno ģermāņu Lielās tautu staigāšanas mākslā. Hm, varbūt filmas autori ir slēpti piekritēji normaņu teorijai, par ko kaimiņvalstī vēsturnieki lauž šķēpus jau vairāk nekā 100 gadus?

Krustneši nav „mīkstie”

Atsevišķs stāsts ir par krustnešiem, kuri nez kāpēc šauj ar lokiem, nevis arbaletiem, turklāt kaujā dodas bez bruņucepurēm (nu labi – to, ka bruņucepures ir “priekš mīkstajiem”, jau sen apliecina lielākā daļa Holivudas filmu, kur galvenie varoņi pirms cīņas tās parasti novelk...).

Skolā man mācīja, ka krustneši uzvarēja Austrumbaltijas tautas, pateicoties savai militārajai disciplīnai un attīstītākai kaujas tehnoloģijai. Tehnoloģiskais pārākums ietvēra arbaletus (filmā krustnešiem ir tikai loki, un bultām turklāt neredz uzgaļus), smago kavalēriju (filmā redzam ne vairāk kā trīs zirgus vienā kadrā, ar tiem jāj vietējās meitenes), aplenkuma mašīnas (neredzam nevienu), labāku aizsargekipējumu (bruņucepures jau norakstījām uz Holivudas rēķina, nu vismaz vadonim gan ir sagādāts kniedētais bruņukrekls, kas neļauj zaudēt ticību labajam); par šķēpiem tā īsti nav dzirdējusi neviena no karojošajām pusēm, bet par loka šaušanas plusiem tuvcīņā kauju dalībnieki atceras pašās filmas beigās; labi vismaz, ka tā.

Vēl jāuzteic galvenā varoņa lieliskais slēptais talants parkūra (le parkour) un kapueras (capoeira) cīņu mākslu iemaņās kautiņa ainā uz kuģa – tas lieliski atbilst žanra standartam. Toties sliktā nozīmē standartiem atbilst pieņēmums, ka brīdī, kad zobenu izvelk no ādas maksts, jāatskan briesmīgai, metāliskai skaņai – šis ieroču lietošanas stereotips, šķiet, pastāvēs tik ilgi, kamēr uzņems filmas. Nu, labi vēl, ka zobeni netika nēsāti aiz muguras pēc austrumu nindzju modes...

Dažas ādas bruņas brīžam atgādina kaut ko no sadomazohistu ekipējuma ar nefunkcionālām siksnām un sprādzēm, kas neko nesatur kopā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ar šo niķi slimo ne viens vien kino – piemērs ir tie paši Vikingi, kas piedzīvo nu jau piekto sezonu un diktē modi vēsturisko filmu laukā; tā ir drīzāk ļaušanās no šī seriāla pārņemtajam modīgajam trendam, kur piederas gan ādas bikses, gan tetovētie deniņi un izskūtie pakauši.

Akmens laikmets Rietumiem

Par laimi, filma Nameja gredzens ir visai dinamiska, ar labu operatora darbu, tomēr kopīgo priekšstatu pabojā arī fantāzijas žanra tērpi, kuros brīvi kombinētas dažādu seno etnisko grupu un tautu rotas. Raibu raibie rekvizīti rada iespaidu, ka autoru neorientēšanos izvēlētā laikmeta materiālajā kultūrā mēģināts drudžaini noslēpt, samiksējot visu iespējamo un pieejamo. Gandrīz atgādina 19. gadsimta vācu vēsturnieka, Tērbatas universitātes profesora Frīdriha Krūzes slavenajā darbā Necrolivonica (1842) atrodamo "senlatvieša" rekonstrukciju, kur arī puisim brīvi savilkts mugurā viss tolaik zināmais un pirmo arheologu atrastais – bruņucepure no sieviešu vainaga spirālēm, sieviešu aproces uz potītēm un tamlīdzīgi.

Pavisam konkrētu un episki smieklīgu paviršību apliecinās mani kolēģi, kas nupat apskatījuši Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izstādītos filmas aktieru kostīmus. Izrādās, Laugas tērpam izmantoti akmens laikmeta (!!!) sievietes apbedījumā, Burtnieku Zvejnieku kapulaukā atrastu dzintara rotu atdarinājumi (tādā kā tīkliņveida priekšautā sasieti dzintara gabali) – rekonstrukciju savulaik veidoja seno tērpu eksperte Irita Žeiere.

Foto: Austra Engīzere

Izskatās, ka filmas veidotāji iedvesmas meklējumos pat tikuši līdz muzejam, bet laikam nav pie durvīm izlasījuši, ka attiecīgā zāle atspoguļo akmens laikmetu, nevis 13. gadsimtu...
Protams, varam attīstīt joku, ka akmens laikmeta rotas ļoti labi sader ar jau minēto parafrāzi par britu Stonhendžu, taču te savukārt gribas jautāt – ja jau izmantojam mītus un stilizācijas, tad kāpēc ne savējās?

Ja reiz filma tik uzskatāmi adresēta Rietumu skatītājam, kāpēc tad neparādīt viņam kaut ko tādu, ko viņš vēl nav redzējis? Īstie Zemgales lielie pilskalni ir tiešām iespaidīgi – Tērvete, Mežotne, Dobes kalni no putna lidojuma varētu likt izbrīnā noelsties ne vienam vien skatītājam.

Fināla pārdomas

Var saprast, ja 16. gadsimta mākslinieki Kristus ciešanu ainās romiešus attēlo paši savam laikam raksturīgajās plākšņu bruņās un bruņucepurēs – viņu vēstures zināšanu līmenis bija tāds, kāds nu tas varēja būt pirms pieciem gadsimtiem. Taču šodien informācijas pieejamības problēmas gan nedrīkstētu piesaukt kā argumentu, kāpēc nav iespējams filmas vidi izveidot atbilstošu izvēlētajam darbības laikam un novērst iemeslus skatītāju zobgalībām.

Jāpiebilst, ka laikā, kas pagājis kopš filmas Rīgas sargi (2007), auditorija ir kļuvusi izglītotāka un prasīgāka, bet taču jau tad vēsturnieki skaļi protestēja pret dažādām aplamībām, jo vēstures avotu par 20. gadsimta sākumu nudien netrūkst.

Nameja gredzena laikmets nav tik detalizēti izpētīts, tomēr kopš 19. gadsimta pirmās puses, kad parādījās pirmās Latvijas kādreizējo iedzīvotāju rekonstrukcijas, ir pagājuši vairāk nekā 170 gadi un nevar teikt, ka šajā jomā nekas nebūtu darīts, tāpēc var labi saprast dažu kolēģu sašutumu par vēstures nozares speciālistu ignorēšanu filmas veidošanas procesā. Ķirurgi arī droši vien ģībtu vai nelabi brēktu pret debesīm, ja, teiksim, vēsturnieks uzņemtu filmu par iegurņa operāciju un nepieaicinātu nozares pārstāvi, kas viņam izlabo lielākās blēņas.

Lai gan filmas autori intervijās nemitīgi uzsver, ka Nameja gredzens ir pasaka, šāda mēroga darbam tomēr nebūtu bijis par sliktu noalgot vismaz kādu vēstures studentu kā palīgu filmēšanas laukumā – tam varbūt varēja novirzīt daļu no līdzekļiem, kas tika ieguldīti galvenā varoņa superdārgā zobena kalšanā, jo 13. gadsimtā tāds zobens ir anahronisms, salīdzināms ar iedomu kādā Otrā pasaules kara filmā karavīriem apbruņojumā dot pa stobru lādējamas konkistadoru degļa bises – sak, šaujamierocis tas taču ir, kādēļ gan piesieties sīkumiem?

Aizbildināties ar filmu-leģendu, kas it kā neprasot vēsturisku precizitāti, protams, ir vieglāk, tomēr vai ir pareizi veidot jaunus mītus, balstoties uz puspatiesībām, aizguvumiem un alternatīvo vēsturi?

Cilvēks, kas filmu skatīsies kā izklaidi bez priekšzināšanām par reģiona vēsturi, vai skolnieks bez kārtīga vēstures skolotāja skaidrojuma secinās, ka sāmsalieši nu gan bijuši „baigie draņķi” un pie visa krusta karu radītā posta ir vainojams viens nelietīgs un viltīgs iebrucēju vadonis, vārdā Maksis (kāds tur vēl bīskaps Alberts!). To mums māca diezgan klišejiskais stāsts par šķīstajiem baltu pagāniem, kas Tolkīna Gredzenu pavēlnieka elfu cienīgos tērpos dejo Agra Daņiļēviča horeogrāfijā un cīnās ar ļaunajiem, gaismu absorbējošajiem un visu dzīvo nīstošajiem iebrucējiem zem melnās krusta zīmes.

Diemžēl viss iepriekš minētais nodara diezgan lielu postu vēstures nozares darbam, ar vieglu rokas mājienu nosvītrojot pūles, kas tiek ieguldītas, skaidrojot sabiedrībai „kā bija patiesībā”, - tagad iznāk, ka nekam tādam nav nozīmes, jo ikviens, kuram izdodas savākt naudu filmas budžeta apjomā, var iedomāties, ka līdz ar to kļuvis pilnīgi kompetents visos vēstures jautājumos, vai vienkārši ignorēt tos.
Ir gan redzēti arī pretējie piemēri, kā nesenā Makbeta ekranizācija – arī jau principā pasaku filma pēc Šekspīra izdomāta sižeta par notikumiem kādā vēsturiskā periodā. Taču Makbeta autori gluži vai šokēja ar to, ka nebija pārbāzuši kadru ar neeksistējušām detaļām, bet gājuši vienkāršošanas virzienā. Reti tas gadās, tāpēc jo patīkamāk ko tādu sastapt.

Tomēr nevar noliegt, ka filmā Nameja gredzens ir ieguldīts milzīgs darbs, tā ir apsveicama uzdrīkstēšanās un entuziasms. Prieks, ka šāda filma vispār tapusi, darbs izdevies skatāms un dinamisks – sižets raisās, kautiņi ir spraigi, dabasskati daiļi, pavērsieni aktīvi (ne vienmēr saprotami, bet tas nekas), pie varoņu runāšanas svešvalodā pierodam ātri, kāpinājums izdodas. Tātad pēc filmas noskatīšanās atliek tikai iemalkot tāda paša nosaukuma alu un pabalstīt vietējo rotkali, pasūtot arī sev šādu gredzenu.

Raksta autors, Dr. hist. Artūrs Tomsons ir arheologs. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas departamenta galvenais krājuma glabātājs un sociāli ļoti aktīvs pilsonis – Eiropas Arheologu asociācijas biedrs, Latvijas Arheologu biedrības valdes loceklis, Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju asociācijas (EXARC) individuālais biedrs, biedrības Latvijas Arheoklubs valdes priekšsēdētājs, akadēmiskās vienības Austrums vecbiedrs. Veido blogu www.arheostudija.lv, vada Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu un atsevišķus arheoloģiskās izpētes darbus visā Latvijā.

Raksts ilustrēts ar filmas "Nameja gredzens" publicitātes attēliem, tiesības uz to izmantošanu pieder SIA "Platforma"

Saistītie raksti



Komentāri:


Students
29.01.2018, plkst. 06:57

Superīgs raksts! Tā sasmējos to lasot! Artūram vajadzētu rakstīt par filmām vēl un vēl!

Pēteris Krišjānis
29.01.2018, plkst. 11:06

Filma patika, bet piekrītu visam par to vēsturisko....nu varēja labāku mājas darbu izdarīt. Labi, kino pie mums strādā uz fanātismu, bet tieši tāpēc scenāristiem un režisoram ir dubultatbildība.

Melnā Lapsa
29.01.2018, plkst. 11:23

Filma pabriesmīga. Scenārija loģika un intriga nekāda, nerealizētas tēlu līnijas, patētisms pāri malām. Tā vien likās, ka vispirms tika safilmēta kaudze ar štampiem un tad ar raustītu montāžu sadzīta kaut kādā laika formātā. Un nerunāsim par fanātismu. 2 mln. kaut kā ar to nestiķējās.

anna
29.01.2018, plkst. 14:39

Latvietis latvietiem saldais ēdiens, nu gluzi kā filmā. Vēsturniekiem pa prātam uznemt vēsturisku filmu... mission impossible :) Filma super un pilda citu uzdevumu, nevis rotu un ierocu atbilstibu vēsturiskiem faktiem.

Lelde
29.01.2018, plkst. 20:20

Amerikāņu Powerball Džekpotam atkal pieaudzis laimesta uzkrājums, tagad sasniedzot jau 127 Miljonus! Lielā izloze notiks trešdien, 31. Janvārī, dienā, kura sakrīt ar īpašo Pilnmēnesi. Ļauj lai tava Veiksme un Pilnmēness enerģija saplūstot rezonē un izmaini savu dzīvi uz visiem laikiem: https://goo.gl/X17csF

ivars.
29.01.2018, plkst. 22:23

Bija jāuzņem fima par latviešiem un par vēsturi,jo filma ir par reālu vēsturisku posmu,Nu vismaz tērpus, rotas,bruņojumu parādīt tā,kā tas bija un bija ļoti skaisti tērpi un diženi augumi.Varēja spēlēties ar notikumu gaitu.Šīs ir izgāšanās.Man jau bija aizdomas par šāda veida šmuguli,kad neiedeva finansējumu filmai pēc tiloģijas ""Zīmogs sarkanā vaskā""

Inese
30.01.2018, plkst. 10:04

Vai senlatvieši ir rokasbumbas tēvi? Kas bija tā dīvainā spēle filmas sākumā?

skatītājs
30.01.2018, plkst. 10:11

Visi gudri spriedelētāji... Ņemiet kameru un uz priekšu. Nezinu vai kāds vispār var pastāstīt par tiem laikiem, ja jau vēsturniekiem ir dažādi uzskati par 19-20.gs.

Laima
30.01.2018, plkst. 13:49

Varbūt vēsturniekam Tomsonam tomēr palikt pie sava darba, nevis saņemt ievērojamu honorāru par mākslas filmas komentēšanu. Vai Kino raksti pasūtīs un dāsni apmaksās arī recenziju par Harija Potera filmu? ja jau roka šim darbiņam iesista...

Kristīne Matīsa
30.01.2018, plkst. 16:17

Laima, kāpēc Jūs domājat, ka vēsturniekam Tomsonam vajadzētu pamest savu darbu, ja viņš ir uzrakstījis viedokli par filmu "Nameja gredzens"? - viņš paliek pie sava darba, neuztraucieties:)! Un no kurienes tāds komplimentējošs pieņēmums, ka Kino Rakstu honorāri ir "ievērojami"? - normāli honorāri, kā visos kultūras izdevumos. Un - jā, tagad, kad esam atklājuši, ka Artūrs Tomsons labi redz un labi raksta:)), varēsim viņam arī par Potera filmām viedokli lūgt, ja vēl kāda parādīsies kinoteātru repertuārā.

Vilnis
30.01.2018, plkst. 23:02

Manuprāt ir diezgan nepareizi, dīvaini, pat muļķīgi skatīties un vērtēt tieši šo filmu no vēsturnieku rezesleņķa. Dažāda līmeņa viedo vēstures zinātāju sāpju pilnie brēcieni ir izskanējuši par to ka, lūk tam džekam saktiņa nepareiza, kuģītis tāds šaubīgs, no cita laikmeta palienēts, bruņas kaut kādas kreisās, utt! Bet ja nebūtu filmas, nebūtu iemesla bārstīties ar savām kolosālajām zināšanām zemgaļu ikdienas dzīves ritumam tajos tālajajos aizlaikos. Filma liek runāt, neatstāj vienaldzīgos. Iespējams, ,,milzīgai daudzums neprecizitāšu,, iesēs veselīga strīda sēklu vēstures pētnieku aprindās,jo strīdos rodas taisnība. Un tas ir labi. Jā, spečuku ieteikumus noteikti vajadzētu ņemt vērā veidojot vēsturisku filmu, piemērm tādu kolosālu projektu kā Baltu ciltis. Tur visam vajadzētu būt maksimali precīzi, laikmetam atbilstoši. Bet vai mākslas filma ir laba vai nē, nobalso skatītājs ar nopirkto biļeti. Un es ceru, ka biļetes kusīs kā sniegs, jo filma ir laba! Kaut vai tādēļ vien ka ir.

Elīza
31.01.2018, plkst. 13:07

Vilni, visam varu piekrist, izņemot pēdējo teikumu! - mēs taču jau esam mazliet augstākā civilizācijas pakāpē, nevis tur, kur jāapmierinās ar argumentu "labi ka vispār kaut kas ir"......

Zuze
31.01.2018, plkst. 16:27

Cilvēki mīļie, nolaidiet tvaiku! :) Šis raksts ir tīri no vēsturiskā akurātuma viedokļa. Ja to skatās citā šķautnē, tad atkal ir savādāk.

Kristīne
01.02.2018, plkst. 10:29

Sākumā spēlēja amerikāņu futbolu vai regbiju?

Andrejs Ekis
01.02.2018, plkst. 23:14

Leģenda (latīņu: legenda — ‘lasītais’) ir fokloras un literatūras žanrs, kas galvenokārt ir dzejisks izdomāts stāsts par kādu neparastu notikumu, vietu vai personību. Leģendās parasti tiek stāstīts par notikumiem senos laikos. Tajās figurē varoņi, kuriem nereti ir kādas pārdabiskas spējas. Notikumi parasti ir pārspīlēti, tajos ir daudz izdomājumu. Šī iemesla dēļ zinātnieki, īpaši vēsturnieki, neuztver leģendas par nopietnām vēsturiskajām liecībām, tajā pašā laikā nenoliedzot, ka daļa no leģendas varētu balstīties uz patiesiem notikumiem.

Pūķis
02.02.2018, plkst. 12:15

Jā, un beigās vajadzēja atlidot trīsgalvu pūķim un aiznest Nameju ar Laugu, matiem plīvojot, tad būtu pavisam īsta leģenda, kinokritiķiem žoklis atkārtos un vēsturnieki varētu iet ieskrieties:)!

Voldis Prancāns
02.02.2018, plkst. 20:58

Skaidri redzams Latvijas vēsturnieku cunftes kauna traips - ja mēs jau skolā būtu iepazinušies vismaz ar to, ko še varam lasīt, filmas autori automātiski to izmantotu, jo cilvēks nekad nespēj ignorēt savas zināšanas. Izskatās, ka vēsturnieku darbs tiek bremzēts kristīgās baznīcas interesēs. Interesants simptoms (t.s. āža kāja) parādās arī šajā rakstā - laiks tiek mērīts kopš Kristus dzimšanas, lai gan vēsturiski (zinātniski) nav neviena pierādījuma par tādas personas reālu eksistenci. Ir tikai baznīcas pliki apgalvojumi, kuri nav konsekventi attiecībā uz konkrētu laiku un svārstās 150 gadu robežās. Valsts vēstures muzeju apsēduši kristieši, kuri nevis pēta senlatviešu vēsturi, bet organizē konferences krusta karu reabilitācijai. Tā ka nav ko brīnīties par raksta kritisko pozīciju, jo filma parāda kristīgās baznīcas patieso, reti riebīgo seju.

Jans Ikes
05.02.2018, plkst. 12:57

Lasu rakstā, ka ir Nameja šņabi utt, te man gribētos piebilst ir arī Nameja Pure konfektes ražotās nu jau un arī Valmiermužas alus "Namejs" un īsi pirms filmas inākšanas piedzima mans dēls Namejs Lūciņš un esmu lepuns, ka pirms devu vārdu par šo filmu neko nebiju dzirdējis, bet pēc dēla piedzimšanas man radās velme mejlēt visu vēsturisko sakarā ar "Nameju". Prieks, ka tagad arī ir filma, kaut pagaidām pats viņu neesmu vēl noskatijies.

rihards
06.02.2018, plkst. 01:43

Ko tas "vēsturnieks" saka par pūcessaktam? zemgaļiem nebija pūcesskatas?? atņemt gŗādu par šito! Daudz mums te "kaktu ekspertu". Lai vēsturnieks rokas pa savām grāmatam un nelien kino. Filma ka filma. Man patika. Un nav ko ko te "kurkstēt " pa latviešu parašai. nepatīk - aizej uz "zvaigžņu kariem", vai skaties "viņas melo labāk"

west
14.02.2018, plkst. 12:29

Vai "Namejs" izskatās pēc valdnieka? Man atgādina to dumjo knēveli, ko tvriga24 aicina zviedzējs zanders... Nožēlojami



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi