„Lielā Kristapa” mazās formas

Lai nu gan kinodzīvē pieņemts uzmanību fokusēt uz pilnmetrāžas filmām, īsfilmas ir tikpat cienījams formāts, un Nacionālajā kino balvā ir pat paredzētas vairākas kategorijas, kas vērtē tieši īsfilmas. Kino Raksti apskata balvu pretendentus šajās kategorijās – gan dokumentālo kino, gan animāciju.

Šogad Lielajā Kristapā īsfilmas skatāmas vairākās (bet ne visās) kategorijās – ir dokumentālās īsfilmas, ir animācijas īsfilmas un ir studentu īsfilmas. Konkursa skatē ļoti pietrūkst spēles īsfilmu, un organizatori norāda – tas tāpēc, ka iesniegtie darbi neesot bijuši pietiekami kvalitatīvi. Te gribētos piebilst – ja tas tā atkārtojas, varbūt ir vērts pārskatīt konkursa nolikumu un pārdomāt, vai nebūtu iespējams daļu studentu filmu iekļaut šajā pieaugušo kategorijā? Citādi sanāk tā nevienmērīgi – studentu filmu starpā milzīga konkurence, turklāt studentu filmas katru gadu profesionāli pārsteidz ar savu kvalitāti un sniegumu, savukārt oficiālo spēles īsfilmu kategoriju nokomplektēt reizēm nav iespējams, nekompromitējot konkursa kvalitāti. Ja nav iespējams atrast konkursam tādas filmas, kādas gribētos, varbūt ir vērts pārskatīt noteikumus par to, kas tiek meklēts? Bet tas nu tā, zemsvītras piezīmei.

Un tagad – par tām īsfilmām, kuras ir, nevis tām, kuru nav. Teikt, ka Lielā Kristapa īsfilmu kategorijas šogad sagādā kaleidoskopisku skatu uz notiekošo profesionālajā īsfilmu vidē Latvijā, būtu tukši, banāli un nevajadzīgi, un tomēr – to ir ļoti svarīgi paturēt prātā. Šajā rakstā apskatīšu gan dokumentālās, gan animācijas īsfilmas, kas ir izvirzītas attiecīgajās kategorijās kā labākās filmas; katrā kategorijā nominētas trīs filmas, no kurām starptautiska žūrija izvēlēsies vienu – gada labāko īsfilmu katrā kategorijā.

Kadrs no filmas "Zirdziņ, hallo!"

Lielais Kristaps sniedz koncentrētu ieskatu tajā, kas notiek Latvijas kino telpā, atlasot spēcīgākos, interesantākos, neparastākos darbus, kas ideālā gadījumā lauž vai vismaz pabrucina robežas un izaicina latviešu kino veidotājus un skatītājus (jo, godīgi sakot, mēs visi esam pelnījuši labu un vēl labāku kino).

Koncentrētajam īsfilmu piedāvājumam ķeršos klāt no iespaidīgākās puses, proti – dokumentālajām filmām.

Vēl viena tāda pustukša frāze, ko tomēr vērts reizi pa reizei sev un citiem atgādināt, ir par to, ka Latvijā ir ļoti stipra dokumentālā kino tradīcija, pagātne un arī tagadne, un šīs realitātes saknes meklējamas dažādos iemeslos (viens no tiem nenoliedzami un paradoksāli ir visai praktisks – finansu līdzekļu (ne)pieejamība).

Visas trīs Lielajam Kristapam nominētās dokumentālās īsfilmas ir, nebaidos teikt, brīnišķīgas, pārsteidzošas un, kas nav mazsvarīgi, ģeniāli vienkāršas savā pieejā. Visas trīs filmas novēro realitāti, nevis to provocē vai izaicina, tādējādi modificējot pašu izejas materiālu; visas īsfilmas arī izstāsta kādu stāstu, kura Latvijas kino telpā līdz šim nav bijis, un visas trīs īsfilmas skatītāju vēl kādu laiku nepalaiž vaļā, bet liek domāt par redzēto.

Šogad Lielajam Kristapam dokumentālās īsfilmas kategorijā nominētās filmas ir – Lidija (režisors Andrejs Verhoustinskis, producents Uldis Cekulis, VFS Films), Melleņu gari (režisore Astra Zoldnere, producents Kaspars Braķis, Fly For Film) un Zirdziņ, hallo! (režisore un producente Laila Pakalniņa, Kompānija Hargla).

Sāksim ar garāko no visām – Lidija ir 37 minūtes gara un tā, aizsteidzoties stāstam pa priekšu, ir arī viena neliela filmas problēma. Konstrukcija ir ļoti vienkārša un ļoti, ļoti atjautīga vienlaikus. Filma, kas Lielajā Kristapā piedzīvos Latvijas pirmizrādi, stāsta par Lidiju Doroņinu-Lasmani, latviešu disidenti, bijušo politieslodzīto, kura trīs reizes tikusi apcietināta un pabijusi dažādās ieslodzījuma vietās.

Lidija Lasmane-Doroņina filmas "Lidija" publicitātes attēlā

Šāgada jūlijā Lidija Lasmane-Doroņina svinēja 92 gadu jubileju, un šī filma par viņas dzīvi ir vienkārša un vienlaikus tik ietilpīga. Visu filmas laiku centrā ir pati galvenā varone, viņa vienkārši sēž laivā, kas brauc pa upi līdz jūrai. Filmā dominē nediegētiska skaņa, proti – skaņas avots nav redzams uz ekrāna, tai ir atsevišķa, īpaša dramaturģija, ko veido pašas Lidijas stāstījums par savu dzīvi, vairākas filmas kontekstā svarīgas dziesmas, arhīva ieraksti un citi vēsturiski materiāli. Un visu laiku, kamēr mēs klausāmies stāstījumu, kas aptver Latvijas vēsturi teju visu šo simts gadu griezumā, uz ekrāna ir pati galvenā varone, Lidija, kā viņu mīļi un vienlaikus cieņpilni piesaka jau filmas nosaukums.
Ar tādu dzīvesstāstu, kāds ir Lidijai Lasmanei-Doroņinai, nebūtu grūti izveidot patosa un uzspēlēta patriotisma piebāztu filmu, pat pilnmetrāžu, tāpēc vēl jo priecīgāk, vēl jo labāk, ka tas nav tas virziens, kurā veidotāji vēlējušies aiziet. Filmas centrā ir nevis varonis, nevis disidents, bet īsts, dzīvs cilvēks ar savu personīgo motivāciju, savu viedokli, savu dzīvi – cilvēks, ko filmas veidotāji nemēģina ielikt ērtās kastītēs un kaut kā klasificēt. Cilvēks, kurš pats varbūt ik pa brīdim sajūtas neērti kameras priekšā, jo tā viņu vienkārši vēro un fiksē, bet

tieši caur šo kameras mierīgo, dziļas cieņas pilno skatienu (kas noteikti bija ilgāks nekā filmas 37 minūtes), Lidija Doroņina-Lasmane kļūst par īstu, pilnasinīgu cilvēku, nevis vēstures grāmatas personāliju, interviju varoni un cilvēku–pieminekli.

Mazliet īsāka ir Lailas Pakalniņas filma Zirdziņ, hallo!, kas pirmo reizi Rīgā tika izrādīta Riga IFF īsfilmu sadaļas Short Riga atklāšanā 2017. gada 13. septembrī, savukārt pasaules pirmizrādi filma pieredzēja augustā, šāgada Lokarno festivālā Šveicē. Arī šī filma vēro un fiksē notiekošo, nevis iejaucas apkārtējos procesos, realitātes mainīšana notiek vien pēcapstrādē, montāžā. Filmu Zirdziņ, hallo! veidojusi pavisam maza komanda – režisore Laila Pakalniņa, operators Ivars Burtnieks un skaņu režisors Anrijs Krenbergs (kurš kopā ar Lailu Pakalniņu uzņēmis gandrīz visas viņas filmas jau kopš 90. gadu vidus).

Zirdziņ, hallo! ir filma par konkrētu vietu, par laika ritējumu un, kā jau Lailas Pakalniņas filmās pierasts, par kino pašu kā tādu.

Šķiet, ar katru filmu Laila Pakalniņa arvien vairāk izkopj savu īpašo stilu, proti – tas ir tīrs, nepastarpināts kino. Viņas filmās visiem kinematogrāfiskajiem elementiem ir īpaša nozīme un loma, stāstu neveido tikai tas, kas ir redzams, bet arī skaņa, montāža, kadru kompozīcija, filmas ritms un citi aspekti, kas kino padara atšķirīgu no citām mākslām. Šāda veida kino, protams, ir skatītājiem sarežģītāks, nekā klasiskais naratīva kino, kurā galvenā nozīme ir stāstam, nevis medijam pašam par sevi. Arī Zirdziņ, hallo! ir kvalitatīva, pārliecinoša un caurcaurēm Lailas Pakalniņas filma; tā novēro dzīvi, to iemūžina un rezultātu pārvērš filmiskā realitātē – precīzā mākslas darbā.

Kadrs no filmas "Zirdziņ, hallo!"

Astras Zoldneres filma Melleņu gari jau gadu apceļo dažādus kino festivālus pasaulē – pirmizrādi tā piedzīvoja 2016. gada novembrī Leipcigas dokumentālo un animācijas filmu festivālā. Tas ir stāsts par Kurzemē dzīvojošu romu ģimeni, kas vasarā apmetas mežā, vāc ogas un stāsta spoku stāstus. Melleņu gari īsā un lakoniskā veidā ieskicē šo cilvēku dzīves un raksturus, vienlaikus radot pārliecību, ka viņu stāsts ne tuvu nav izstāstīts – šī ir īsfilma, bet tā piesaka potenciālu arī vairākiem garākiem stāstiem. Arī Melleņu gari, tāpat kā Lailas Pakalniņas Zirdziņ, hallo!, ir koncentrēta un filmiska, proti – tajā stāsts tiek izstāstīts ne tikai ar pašu stāstīšanu vien, bet arī pārliecinoši tiek izmantota montāža un miksēta skaņa ar attēlu. Īpaši jāuzsver filmas garums – 12 minūtes dod koncentrētu fokusu, kas no skatītāja prasa papildus uzmanību un sasprindzinājumu, jo šajā filmā nav nevienas liekas detaļas.

Kadrs no filmas "Melleņu gari"

Kopumā jāatzīst – visas trīs dokumentālās filmas ir spēcīgi, pārdomāti mākslas darbi, kas pārsteidz un rosina diskusiju ne tikai ar saturu, bet arī ar formu. Diemžēl animācijas kategorijā situācija ir mazliet atšķirīga (lasi – sliktāka). Balvai par labāko animācijas filmu nominētas Bize un Neguļa (režisors Edmunds Jansons, producente Sabīne Andersone, Atom Art), Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi (režisors Reinis Kalnaellis, producents Vilnis Kalnaellis, Filmu studija RIJA) un Oāze (režisors un producents Gints Zilbalodis, Bilibaba).

Oāze, Ginta Zilbaloža jaunākā filma, pasaules pirmizrādi pieredzēja Holandes Animācijas filmu festivālā (HAFF) šāgada martā Utrehtā. Filmas pamatā ir ideja par savu baiļu un bažu konfrontēšanu, kas ved pie to pārvarēšanas, un, ja to pasaka tik koncentrēti, rodas ļoti saprotams jautājums par to, kāpēc filma vispār ir tik gara, proti – 15 minūtes. Diemžēl neko daudz vairāk par Oāzi piebilst nevar – tās izstieptais garums un vienkāršais vēstījums filmu padara diezgan neizteiksmīgu, vairāk pietuvinot viegli aizmirstamam videoformātam, nevis pārliecinošam mākslas darbam. Tas, kas paliek atmiņā, ir veiksmīgās attiecības starp attēlu un skaņu, kas tiek pārliecinoši izmantota, lai paskaidrotu notiekošo uz ekrāna, taču šīs attiecības nav hierarhiskas, proti – skaņa ir tikpat svarīga, cik attēls, kas joprojām kino mēdz būt problemātiski. Un tomēr jāsaka – filma būtu tikai ieguvusi, ja tiktu īsināta, jo tādējādi Oāze kļūtu koncentrētāka, vieglāk uztverama un spilgtāk atmiņā paliekoša.

Kadrs no filmas "Oāze"

Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi pirmizrādi nosvinēja Berlīnes kinofestivāla konkursa skatē Generation Kplus, kas paredzēta gados jaunākajiem skatītājiem. Uzreiz jāsaka, ka tieši šī filma man personīgi šajā kategorijā liekas vissarežģītākā. Iespējams, ja es nebūtu vairākus gadus gājusi uz protestiem pret dzīvnieku cirku, mana attieksme pret filmu par gaili, kurš ļoti grib uzstāties dzīvnieku cirkā, būtu atšķirīga, bet es un filma esam tādas, kādas nu esam, tāpēc grūti skatīties uz šo stāstu atrauti no plašāka konteksta. Pat distancējoties no tēmas un liekot mierā visu dzīvnieku cirka problemātiku, man ar Dziedošo Hugo un viņa neticamajiem piedzīvojumiem ļoti, ļoti nav pa ceļam. Filmā tiek izmantots viens stereotipu blāķis pēc otra, šeit ir čigāni, kuri ceļo apkārt un apkrāpj citus cilvēkus, šeit ir dumjie laupītāji, kuri paši ļaujas apkrāpties un kaut kādā mērā piedzīvo karmisku atriebību par to, ka aplaupa citus; šeit ir austrumniecisks tirgus un citi stereotipi, kas tiek izmantoti nekritiski un nešaubīgi.

Kadrs no filmas "Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzivojumi"

Tieši šeit iezīmējas būtisks kontrasts starp animācijas un dokumentālo filmu kategoriju, kur visas nominētās īsfilmas kaut kādā veidā izaicina skatītāju domāt citādāk, paskatīties uz apkārtni atšķirīgi, no jauna rakursa. Interesanti, ka gan Hugo piedzīvojumos, gan Melleņu garos figurē romu izcelsmes tēli, bet Astras Zoldneres filmā viņi tiek humanizēti un padarīti par īstiem, dzīviem cilvēkiem, savukārt Reinim Kalnaellim tas ir čigānu tabors kā viens liels un novecojis stereotips, kas tiek atražots un nodots nākamajām paaudzēm.

Varbūt tomēr 21. gadsimta otrā dekāde ir labs laiks, lai sāktu domāt jaunās, atšķirīgās kategorijās un nepaļautos uz senu un kaitīgu stereotipu atrādīšanu? Kā rāda mūsu pašu dokumentālo īsfilmu kategorija, tas ir pavisam iespējams.

Noslēgumā – par Bizi un Neguļu, vienu no šogad skaistākajām un pārliecinošākajām animācijas īsfilmām Latvijā. Šī filma ir stāsts par pārmaiņām ģimenē un to, kas notiek, kad parādās jaunāks brālītis vai māsiņa. Bize un Neguļa ir jauks un detaļām bagāts stāsts par nedrošībām, to pieņemšanu un, kas galvenais, mācīšanos no savām kļūdām, mācīšanos atvainoties. Turklāt Bize un Neguļa ir saistoša ne tikai saturā un tā realizācijā, tas ir arī vizuāli pievilcīgs kino, pārliecinoši radīta pasaule, kurā loģiski kārtojas filmas attēlotie notikumi. Bize un Neguļa pirmizrādi piedzīvoja Riga IFF Kids Weekend ietvaros 9. septembrī un, cik noprotams no pēc-pirmizrādes reakcijām, vienlīdz patika gan vecākiem, gan bērniem; tā ir nenoliedzami laba zīme.

Kadrs no filmas "Bize un Neguļa"

Noslēgumā atgriežoties pie sākuma banalitātes par kaleidoskopu, jāatzīst, ka šis gads īsfilmu piedāvājumā ir īpaši pārsteidzošs un kontrastējošs. No vienas puses, dokumentālo īsfilmu formātā tiek veidoti sociāli un vēsturiski atbildīgi darbi, kas izaicina kino robežas un skatītāju; no otras puses – animācijā daži autori apspēlē un stiprina tās pašas robežas, kuras mēģina nojaukt citās kategorijās. Neesmu naiva un apzinos, ka lielākajai daļai skatītāju tas droši vien stipri vienaldzīgi, tomēr grūti saprast, kāpēc mums šajā laikā un telpā ir jāturpina operēt ar sen atspēkotiem stereotipiem un klišejām. Protams, tas, ka es šeit varu kritizēt saturu tādās detaļās, liecina, ka ar formu viss ir kārtībā, un reizēm to ir vērts sev atgādināt – lai vai kādu, bet kino taisīt Latvijā prot. Turklāt pārņem liels lepnums, apzinoties, ka lielākā daļa šajās kategorijās nominēto filmu savas pasaules pirmizrādes piedzīvojušas prestižos un atzītos festivālos, tādējādi apliecinot to, ka Latvijā top kvalitatīvs, augstvērtīgs un starptautiski konkurētspējīgs kino. Tik vien kā gribētos, lai ne tikai veids, kā tiek vēstīta filmas ideja, bet arī pati ideja kļūst svarīga un kritizējamāka. Un – jā, ļoti gribētos, lai nākamgad varam apspriest arī spēles īsfilmas, jo bez šīs kategorijas kopaina rādās visnotaļ nepilnīga.

Raksta foto - darba moments Lailas Pakalniņas filmā "Zirdziņ, Hallo!"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi