Lapsas pieradināšana

Atmodai kā konkrētam Latvijas vēstures periodam uzmanību pievērsušas nu jau divas filmas, kas pirmizrādītas 2018. gada sākumā – gan spēlfilma “Paradīze ‘89”, gan dokumentālista Romualda Pipara ilgu gadu darbs “Vēsture aiz kadra. Kino”. Kinohronikas operatoriem šajā laikā nācās apgūt mednieku iemaņas, lai noķertu aiz astes Vēstures lapsu.

Viltīga ir vēsture. Kā lapsa. Priecājies, ka izdevies beidzot to notvert aiz krāšņās astes, bet gudriniece ņem un iekož rokā, saskrāpē vaigu un aizskrien. Ķer nu vēju laukā... Notikšanas patiesība, kas likās teju, teju jau būrītī, nu jau aiz stūra smej par tevi. Mirkļu mednieki – reportieri pazīst šo nokavēto brīžu rūgto ironiju. Par vēlu tad šaustīt savu neveiklību, apstākļu nelabvēlīgo sakritību, tehniskās ķibeles. Notikums ir prom un nenāks vairs, dzīve taču neatkārtojas.

Romualda Pipara jaunākā filma Vēsture aiz kadra. Kino stāsta par Rīgas dokumentālistiem, hronikas ļaudīm – cilvēkiem, kuru ierastais dzīvesveids savulaik apmeta kūleni, un viņi kļuva lapsu medniekiem rada. Jauntapušie, līdz tam nepiedzīvotie dzīves rituma samežģījumi bija kā lapsas jāiedzen kinokameras lamatās.

Kara reportāžas jau sen bija palikušas leģendām apvītā pagātnē. Bremzēti rāmais, ārišķi labklājīgais padomju laika dzīves plūdums reti prasīja izkopt mednieka instinktu, ja nu vienīgi filmējot sporta sacensības. Kinooperatori attīstīja prasmi saskatīt detaļas, noskaņas, nianses, meklēja īpašu tēlainību, lai beznotikumu dzīves redzējumam piešķirtu savdabību, personiskumu, intīmu pirmreizību. Dažkārt dokumentālās filmas saviļņoja sabiedrību, pašas kļūstot par Notikumu, bet dzīves diendienu tecējums i nesaviļņojās.

XX gadsimta astoņdesmitajos gados padomju sociuma dzīlēs rūga nemiers, rūga, līdz izlauzās. Visa PSRS milzu impērija krakšķēja un plaisāja. Sākās Atmodas laika vienreizīgo Notikumu virtene. Snauduļojusī Vēstures lapsa mūsu acu priekšā pārvērtās, sāka drudžaini skraidelēt šurpu turpu, brīžam likās pieglaudīga, brīžam nešpetna, mainīgā kažoka krāsa to padarīja gandrīz vai netveramu. Bet tā bija jādabū kadrā, lai arī šodien, pēc trīsdesmit gadiem, un arī nepārredzamā nākotnē varētu joprojām saskatīt un sajust to saviļņojumu, pacilātību, trauksmi un skurbumu, kas versmoja gaisā. Tā bija brīvestības vilkme.

Nebija vairs laika pētīt detaļas, gaidīt pareizu saules stāvokli. Bija vajadzīga drosme, izdoma, attapība – vēstures lapsa bija jānotver dzīva.

Romualda Pipara filma rāda, ka mūsu dokumentālisti bija gatavi šīm varbūt pašam svarīgākajām kadru medībām viņu mūžā, viņu misijas apziņa guva savu piepildījumu. Pieminot trauksmaino Jaunlatvijas tapšanas periodu vēlāko gadu filmās un TV sastiķējumos, hronikas operatoru kadri jau kļuvuši hrestomātiski. Vēlreiz atgādināšu – vairums no tiem uzņemti uz 35mm filmas ar kameru Konvas, kuras kasetē ir 60 metri filmas (2 minūtes), tā ir kā bise, kas ik pēc šāviņa jāpārlādē. Salīdzinājumam – šodienas digitalizētie kadru mednieki lieto automātisku šaujamieroci, kas var nepārtraukti šaut kaut vai stundu pēc kārtas.

Tehnikas progress, bez šaubām ir dabiska un nenovēršama lieta. Es arī vairs nerakstu ar pildspalvu, pat ne ar rakstāmmašīnu, klabinu uz datora. Protams, ērtāk, bet domāšanu tas nemaina. Cita lieta – filmēšana. Jaunās iespējas prasa gluži citādu redzējuma selektivitāti, notikuma kopjēgas apjausmu, prasmi saglabāt kadra kontinuitāti. Snaipera reakcijai un trāpīgumam vairs nav izšķiroša nozīme. Filmu hronikas kadri glabā ne tikai vēstures tvērumu, bet arī izzūdošu amata prasmju spiedogu.

Spēles ar laiku

Filma sākas ar apgalvojumu titros: „Savās domās mēs atrodamies dažādos laikos un vietās vienlaikus. 1986-1992” Vismaz trim no filmas veidotājiem – Romualdam Piparam, Kristianam Luhaeram, Aivaram Riekstiņam – spēles ar laiku jājūt neatvairāmi, jo arī viņi paši piedalījušies Atmodas laika kadru medībās.

Atmodas hronisti - kinooperatori Kristians Luhaers, Andrejs Apsītis, Romualds Pipars

Filmas vēstījums diezgan secīgi virknē aizgājušo trauksmes gadu kino dokumentējumus, kas, pateicoties konkrēto filmētāju atmiņu fragmentiem, iegūst gluži jaunu dzīvību, jaunu elpu. Kadru izcelsmes apraksts piešķir tiem kultūrvēsturisku dimensiju, kļūstot par paliekošu cieņas apliecinājumu mūsu kinodokumentālistu veikumam, spējai vēstures krustcelēs saglabāt pilsonisku stāju un misijas apziņu. Filmā iederīga nerimtīgās revolucionāres Martas Krustiņsones pārliecība: „Ja vēlreiz būs revolūcija, es atkal piedalīšos.” Skatoties filmu Vēsture aiz kadra. Kino, nerodas šaubas – ja latvju zeme vēlreiz nonāks izšķirošos vēstures griežos, dokumentālo kadru mednieki būs ierindā, un vēl labāk bruņoti, lai veiktu savu misiju.

Divi Atmodas laika operatori - Kalvis Zalcmanis un Romualds Pipars

Latvijas kino vēsturē nav Romualda Pipara filmai līdzvērtīga hronikas meistaru kopējā darba nozīmīguma apliecinājuma, un svarīgs arī fokuss uz katru atsevišķu meistaru – līdz šim daudzi no filmā redzamajiem kadriem anonīmi klejoja TV ekrānos.
Lai gan mākslinieciskajā ziņā liecību filmējumi atpaliek no to paustā satura vērtības un pirmreizības, tomēr šoreiz nav zaudējuma sajūtas – kadru estētika atkāpjas autentiskuma un ticamības visspēcības priekšā. Pieradinātā Vēstures lapsa ir krāšņa un gudra.

Atmiņā paliek Ulda Veisa liecinājums, ka viņš vēl joprojām atceras Raisas Gorbačovas smaržas –

kopš tā brīža, kad, pārkāpjot drošības instrukcijas, pavisam tuvu filmējis, kā slapjdraņķī Gorbačovu pāris ierodas pie Ļeņina pieminekļa Rīgā, lai noliktu ziedus. Igors Boikovs savukārt atklāj, kā VDK dzīlēs nogrimuši unikāli materiāli. Skaidrs, ka pieminētais nebija vienīgais gadījums, bet nav arī dzirdēts, ka čekas arhīvos būtu atrasti kādi kino materiāli. Neticu, ka tie bez pēdu iznīcināti. Kino vēsturniekiem, ja tādi Latvijā rastos, būtu, ko darīt. Pagaidām priecājamies, ka Romualdam Piparam ir bijusi nepieciešamā uzņēmība un kultūrpienākuma apziņa, lai savāktu liecības, paglābtu no nebūtības filmu atgriezumus, kā no antīkas vāzes lauskām saliekot kopainu, turklāt tik dzīvu, ka es pat dzirdu, kā Vēstures lapsa priecīgi ierejas, draudzīga kļuvusi.

Kinooperatori Mežaparka estrādē, priekšplānā pie kameras Uldis Veiss

Vienīgais profesionāli izglītotais komediogrāfs Latvijā, savulaik Rīgas kinostudijas galvenais redaktors un arī hronikā kādu laiku maisījies savdabis Leo Rage atceras, ka Atmodas laiks bijis skaļo un nekaunīgo pļaujas laiks. Izklausās skaļi, bet nekonkrēti – kaut kā neliekas šai kategorijai piederīgs neviens no Pipara filmā redzamajiem ļaudīm. Toties interesantas ir Rages atmiņas par Paulu Pakalnu – ilglaicīgu filmu administratoru hronikā. Viņam gan Atmodas laikā parādījās pavisam jaunas izteiksmes iespējas – Pakalns sāka taisīt dokumentālās filmas kā režisors. Trenētais apsviedīgums, spēja iet cauri sienām, sakāpinātā pašapziņa kompensēja profesionālo iemaņu trūkumu – operatori filmēja, montāžistes filmu salika kopā, visus vajadzēja tikai izrīkot. Un to Pauls Pakalns prata. Vairāki viņa vadībā veiktie Atmodas laika kino darinājumi (Golgāta (1989), Latvijas hronika 1 / 1990 un citi) joprojām pārliecinoši pauž tajos ieguldīto publicistisko enerģiju. Enerģisks, bet noslēpumains cilvēks bija Pakalns.

Atmiņu skaidas

Nav apšaubāms, ka fiksētie atmiņu stāstījumi spilgtina filmētos, no nebūtības izrautos kadrus, padara tos dzīvus, apdvēseļo. Vēstures emocionālo atmiņu papildina Romualda Pipara fiksētais nakts tramvajs baisajā 1991. janvāra naktī un trauslā detaļa par kabatā aizmirstajiem ziepju taloniem, par kādiem šodienas jaunieši varbūt tikai dzirdējuši no vecākiem. Ne mazāk interesanti šodien no Birutas Veldres uzzināt, kā tapusi vēsturiski nozīmīgā intervija ar Jāni Peteru Maskavā pēc Latvijas „brīvlaišanas”. Liels subjektīvās enerģijas potenciāls piemīt Jāņa Milbreta stāstam, kā viņš filmējis Ļeņina pieminekļa nocelšanu. Bet viskrāšņākās ir Andra Selecka atmiņu skaidas – gan par trauksmaini jautrajām dežūru naktīm Andreja Upīša muzejā, gan, kad tās ilustrē kadri ar Alberta Bela, Imanta Ziedoņa un citu rokas spiedieniem Augstākajā Padomē.

Skats uz Ministru padomi no Andreja Upīša muzeja logiem, filmējis Andris Seleckis

Lai cik vaļīgi dažkārt Andrītis bija atlaidis dzīves skrūves, izšķirošos brīžos uz viņu varēja paļauties, viņš bija klāt un roka nedrebēja. Spilgti izteikts kadru mednieka instinkts. Viņš saprata Vēstures lapsas viltīgo dabu. Tagad Andra Selecka un viņa kolēģu darbs ir Vēstures daļa.

It kā nekā jauna Vēsture aiz kadra. Kino nepasaka, bet parāda gan. Un tas ir lielākais Romualda Pipara un viņa komandas nopelns.

Skrupulozais, ķēpīgais, pacietību un nepiekāpību prasošais darbs vairāku gadu garumā ļauj gluži pa jaunam paskatīties uz jau zināmiem, jau redzētiem notikumiem. No tiem dveš nebijis svaigums, un tā ir jābūt, jo laba daļa ir ar rūpīgu pēcapstrādi veikti pirmpublicējumi. Tas, lūk, ir īstais vēstures lapsas pieradināšanas darbs. Zināms, ka lapsas nav viegli pieradināmas, vēsturi nav viegli savaldīt, nomierināt, sakārtot un pasniegt mums kā veldzējošu atmiņu stāstu kopumu.

Monētas dubultportrets un Manskis

Reiz Romualds Pipars jau izmēģināja Vēstures lapsu pieradināt. Tā bija filma Monētas dubultportrets (2008), kur viņš apkopoja kinoamatieru 8mm filmējumus un izveidoja stāstu par Padomju Latvijas reālijām, kas stipri vien atšķīrās no oficiālajās kino hronikās redzamā. Toreiz vēl neizdevās sasniegt to materiāla pirmreizības izjūtu, ko vēlāk, pēc 10 gadiem. Scenāristiem Romualdam Piparam, Annai Apsītei un pieredzējušajam meistaram Tālivaldim Margēvičam (viņš lasa arī aizkadra tekstu) vietām pietrūcis izdomas (vai arī kino materiāla), lai uzturētu filmas ritējumam nepieciešamo dinamiku.

Kadru montāža no filmas "Monētas dubultportrets"

Ir vērts atcerēties Vitālija Manska filmu Privātās hronikas. Monologs (1999) – no visas Padomju Savienības savāktie kino amatieru filmējumi tur tika izkārtoti kā vidējā padomju cilvēka dzīves stāsts, kas sākās 1961. gada 11. aprīlī, dienu pirms pirmā kosmonauta Gagarina lidojuma kosmosā, un beidzās 1986. gada 31. augustā, stāsta varonim atrodoties uz tvaikoņa Admirālis Nahimovs, kur kuģa katastrofā gāja bojā simtiem pasažieru. Personificēts stāsts, ko asprātīgi izstāsta krievu prozaiķis Igors Jarkēvičs.

Kadrs no Vitālija Manska filmas "Privātās hronikas. Monologs" (1999)

Monētas dubultportreta veidotāji iet citu, vispārinājuma ceļu, tomēr filmai pietrūkst līdzsvara starp pilsētas un lauku dzīvi. Pilsētas kadri amatieru filmējumos ir visai pieticīgi, tajos maz ekspresijas, toties laukos dzīves pētnieki var līksmot. Daudzkārt it kā ikdienišķas darba ainas kļūst par etnogrāfiskām pērlēm. Jebkurā gadījumā Romualda Pipara entuziasmētais darbs pelna cieņu. Ja mūsu kultūrvēstures pētnieki nebūtu tik kūtri, ieskatoties Monētas dubultportretā, tie varētu gūt bagātīgu vielu pārdomām.

Hronista misija

Stingri ņemot, filma Vēsture aiz kadra. Kino mākslinieciskajā ziņā nebūt nav nevainojama. Ir tajā atslābuma brīži, vietas, kad kadru vēstījums tikai aizpilda tukšumu montāžas frāžu savienojumos, taču kopējā noskaņa aizbīda nepilnības perifērijā un var ļauties atdzīvināto kadru priekam. Jāuzteic filmas montāža – organiskā jaunatrasto kadru un jau zināmo filmu fragmentu saspēle.

Katrā ziņā Romualds Pipars un cilvēki, kurus viņš iesaistījis ķēpīgajā filmas veidošanas procesā, paveikuši kultūrvēsturiski nozīmīgu darbu.

Filmas režisors Romualds Pipars, skaņu režisors Aivars Riekstiņš, scenārija līdzautore Sanita Grīna, producente Baiba Urbāne

Ne tikai apliecinot cieņu kolēģiem kinooperatoriem, bet pievēršot uzmanību hronista misijai vispār – visā pasaulē strādā „karsto punktu” reportieri, riskē ar dzīvību, pat bojā iet, bet Vēstures lapsu notver. Cerams, ka mūsu jaunajiem, ar automātiskajiem filmieročiem bruņotajiem operatoriem nenāksies doties asiņainās kadru medībās un piedzīvot sāpīgus Latvijas likteņa griežus. Lai Romualda Pipara pieradinātā Vēstures lapsa rotā mūsu atmiņu ainavu. Nacionālās Filmskolas audzēkņiem paliek gudra pagātnes mācība. Ticu, ka viņi to sapratīs.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi