Kinomuzejs starp digitālo un analogo

Ziņa, ka Austrijas Kino muzejam ir jauns direktors, kino kurators Mihails Lēbenšteins (Michael Loebenstein), varbūt nebūtu (latviešu) ievērības cienīga – ja neskaita faktu, ka pēc Ulda Brauna filmas "235 000 000" seansa Vīnē 2017. gada oktobrī Lēbenšteins to apzīmēja kā „mindblowing”. Taču pirms tam viņš septiņus gadus vadīja Austrālijas Kino un skaņas arhīvu, šobrīd nu jau otro termiņu darbojas kā FIAF (Starptautiskās Kinoarhīvu federācijas) prezidents un saredz kinomuzejiem un arhīviem varenas attīstības iespējas, ko dod krājumu digitalizācija.

Kino Raksti Mihailu aicina uz sarunu par to, kādu vietu 2018. gadā kinomuzeji ieņem kino ekosistēmā – industrijā, kas pēdējo desmit gadu laikā ir kardināli mainījusies.

Mihails Lēbenšteins. Foto: ÖFM / Eszter Kondor

Mihails Lēbenšteins: Es uz šo jautājumu varētu atbildēt divējādi. Vispirms abstrakti, skatoties, ko vispār nozīmē kino muzejs kā institūcija, un, izejot no tā, runāt par Austrijas Kino muzeju Vīnē. Vēl pirms desmit gadiem, kad es biju viens no izdevējiem grāmatai par kino kūrēšanu (Film Curatorship: Archives, Museums, and the Digital Marketplace [1]),  mēs bijām ļoti skeptiski. Valdošais tonis šajā grāmatā bija tāda kā pašaizsardzība pret to, ko mēs toreiz saucām par digital marketplace / digitālo tirgu un saistījām tikai ar komercializāciju. Tolaik mēs baidījāmies, ka digitalizācija izdzēsīs nianses. Taču tagad es to redzu daudz pozitīvāk – kino muzeji ir vietas, kur ar katra muzeja kolekcijas atbalstu tiek kūrētas zināšanas par kino, papildinot šīs zināšanas ar faktiem un filmām, kuras mums ir pieejamas, aktīvi iesaistoties starptautiskās kino muzeju un arhīvu organizācijās un savstarpēji sadarbojoties.

Tāpat digitalizācija atļauj veikt sava veida dziļurbumus kino vēsturē un atklāt tādas vēstures kārtas, par kurām mēs pat nenojautām.

Kino muzeji tagad var izcelt gaismā nezināmus kino vēstures posmus, varoņus un filmas, kas šajā komerciālajā digitālajā tirgus placī nav pieejamas, un uz peļņu orientētie lielie digitālā tirgus spēlētāji šo bagātību nevar izmantot, jo tas nav komerciāls, peļņu nesošs pasākums.

Filmas, kas vairs nepiedalās komerciālajā distribūcijā un attiecībā uz tām vairs nepastāv komerciālas intereses, bieži vien nav digitalizētas, jo to izcelsmes valstīs nepietiek līdzekļu digitalizēšanai. Pirms desmit gadiem mēs teicām, ka filmas, kas netiks digitalizētas, pazudīs  tādā kā melnajā caurumā. Taču tagad es vēlētos uzsvērt, ka tieši šīs filmas satur milzu potenciālu kā materiāls, kas dod iespēju atkal uzplaukt kino muzejiem. Austrijas Kino muzeja un arī visu citu kino muzeju gadījumā tas nozīmē, ka mēs pievēršamies kino vēstures darbiem, to autoriem, valstīm un kontekstiem, kas ir iekrituši šajā melnajā caurumā un nepakļaujas digitālā tirgus ekonomiskajām un saimnieciskajām interesēm. Tādējādi kino muzeji var būt vienreizīgi.

Austrijas Kino muzeja simbols ir mītiskais dzīvnieks Zyphius, kuru māksliniece Gertija Frēliha (Gertie Fröhlich) atradusi Renesanses laika ilustrācijās – tas ir valim līdzīgs dzīvnieks, kurš spējot dzīvot gan ūdenī, gan uz zemes, tādējādi simbolizēdams muzeja spēju „nekad nenoslīkt”. Foto: Austrian Film Museum

Taču problemātiskas mums tagad ir attiecības ar art-house kinoteātriem, kas, no vienas puses, demonstrē komerciālo repertuāru, bet, no otras puses, cenšas pelnīt, pievēršoties lielu kino vēstures vārdu demonstrēšanai. Mans piemērs – pagājušajā gadā mēs Kino muzejā gribējām veidot Mikelandželo Antonioni retrospektīvu, lai parādītu šo izcilo autoru jaunajai kino mīļotāju paaudzei (pēdējā lielā Antonioni retrospektīva Vīnē bija 2004. gadā). Taču to šobrīd izdarīt nav iespējams, jo neviena no Antonioni filmu kopijām nav pieejama, visas rezervētas lielai viņa filmu retrospektīvai, kas ceļos pa ASV. Bet tieši tas ir kino muzeja uzdevums – demonstrēt kino meistardarbus to oriģinālajos formātos.

Jo, piemēram, digitālu Antonioni filmas kopiju, lai to parādītu kādā pasākumā, no Cinecitta var nopirkt jebkurš. Tāpēc kino muzejs savu skatienu pievērš mazāk zināmiem autoriem un kino vēstures fenomeniem, kuri nav tik viegli pieejami.

Te es redzu kino muzeju nākotni un tāpēc šobrīd esmu ļoti optimistisks. Bet tas var funkcionēt tikai tad, ja tā ir saspēle pašas institūcijas iekšienē starp pētniekiem, kuratoriem, izglītojošajām programmām un, kas ļoti būtiski, – muzejam ir jābūt aktīvam starptautisko kino muzeju un arhīvu vides loceklim. Tādējādi mēs savā starpā varam cits citam aizdot filmu kopijas izrādīšanai publiskos seansos un apmainīties ar pieredzi, kas attiecas uz kino restaurāciju. Patiesībā tas ir tāds pārnacionāls sadarbības modelis, kur valstu robežām nav nozīmes.

Izklausās, jūs esat pret Eventisierung (orientēšanās uz vienreizīgiem liela mēroga pasākumiem), kas pārņēmusi kultūras jomu?

Jā, kinofestivāli ir visredzamākā šīs parādības pazīme kino jomā, nu jau kino kultūra notiek gandrīz tikai šādā pasākumu formā.

Pretstats festivālu modelim ir art-house kinoteātri – dzīvas kinokultūras daļa, kuru no eventisierung atšķir nepārtraukta, regulāra kino kultūras uzturēšana, nevis Notikums reizi gadā.

To es redzu kā kino muzeju uzdevumu – mēs nevis tikai apkalpojam cilvēkus, kuri iet uz kino vai apmeklē kinomuzeju, nostaļgisku sajūtu vadīti, bet gan muzejs tiek veidots kā vieta, kas rosina dzīvas diskusijas un attīsta tālāk kino kultūru – kas izmirst, jo kinoteātri izmirst. Tas ir skaists uzdevums kinomuzejam vai sinematēkai. Bet tad, protams, ir arī jāuzdod jautājums, kā es muzejam varu piesaistīt ļaudis, kas mūs vēl nemaz nepazīst – piemēram, viņi ļoti labprāt apmeklē kinofestivālus, brauc uz Boloņu vai Prāgu, taču nezina, ka Vīnē ir muzejs, kas demonstrē 700 kinoseansus gadā. Un, starp citu, Austrijas Kino muzejs ir īpašs ar to, ka mums nav izstāžu zāles, bet ir kinozāle, kurai virs ieejas lozungs: "Mūsu izstādes notiek uz kinoekrāna" – jo vislabākais veids, kā eksponēt filmu, ir tās demonstrēšana.

Austrijas Kino muzeja 25. jubilejas gadā (1989 rudenī) tika atklāta kinozāle, kas veidota pēc muzeja līdzdibinātāja Petera Kubelkas koncepta „Invisible Cinema” – kinozāles dizaina pamatprincips ir „melns uz melna”, lai skatītājam pilnīgi nekas netraucētu skatīties filmu. Foto: Austrian Film Museum / Bruno Klomfar

Te acīmredzot palīdz iespējas, ko sniedz digitalizācija, veidojot arī kūrētās kolekcijas un digitālās izstādes, kā jūs to darījāt Austrālijas Kino un skaņas arhīvā?

Vēl pirms tam, kad sāku strādāt kino muzejā, es darbojos uz robežas starp kinovēsturi un tās pasniegšanu digitālā formā. Mani interesē, kā ar digitāliem līdzekļiem var interesentiem skaidrot kinovēstures parādību sarežģītību un daudzslāņainību – jo tā ir ne vien lielu meistardarbu vēsture, bet arī kultūras artefaktu vēsture.

Austrālija bija ļoti piemērota vieta, lai attīstītu digitālajai videi domātus projektus – liels kontinents, iedzīvotāji izkaisīti pa visu valsti, attālumi milzīgi, un šādā situācijā tieši digitalizācija piedāvā risinājumus.

Turklāt Austrālijā valda liela skepse attiecībā uz centralizāciju, tāpēc viss ir pakļauts federālajiem likumiem, arī kultūra tiek organizēta lokālā, nevis valstiskā līmenī. Mūsu aktuālais jautājums bija – kā var nacionāla institūcija, t.i., nacionālais arhīvs demonstrēt, ka ir tāda lieta kā nacionālā atmiņa? To nevar paveikt viena izstāde, kas notiek kādā vienā pilsētā, arī ne ceļojoša izstāde, kuru organizēšana kļuva aizvien sarežģītāka, jo tas ir dārgi un tik un tā aizsniedz ļoti maz cilvēku. Tāpēc mēs koncentrējāmies uz divām lietām – digitālo kolekciju veidošanu un ļoti aktīvu kolekcijas digitalizāciju, lai pētniekiem maksimāli ātri būtu pieejams maksimāli liels digitalizētu objektu daudzums.

Paraugs mūsu darbam Austrālijā man bija projekts, kuru es pirms tam realizēju Vīnē – Dzigas Vertova arhīva digitalizācija. Austrijas Kino muzejs jau sešdesmitajos gados bija uzsācis vākt materiālus par Vertovu, 1974. gadā Vertova atraitne Elizaveta Svilova mūsu muzejam nodeva daļu viņa arhīva. Un, kad mēs atvērām šo skapi ar Vertova materiāliem, kurš nebija atvērts 35 gadus, mēs uzreiz nolēmām, ka pilnīgi viss, ko tur atrodam, ir jādigitalizē, tam ir jābūt pieejamam internetā. Un, ja kāds to vēlas izmantot pētnieciskiem mērķiem, tad viņš to var darīt par brīvu. Tas bija mūsu darba vadmotīvs.

Materiāls no Dzigas Vertova arhīva. Foto: Austrian Film Museum

Runājot par kinofilmu saglabāšanu. Austrijā 2016. gadā tika veikts pētījums, kas ieteica kinokopiju ilgtermiņa saglabāšanu realizēt nevis digitāli (kā tas šobrīd, piemēram, notiek Vācijā), bet gan uz analoga kino materiāla, uz kinofilmas. Tāpēc bija iecerēts, ka jau 2017. gadā Austrijā darbu uzsāks analogā kino laboratorija. Šobrīd projekts gan nevirzās uz priekšu, bet kā jūs to vērtējat?

Jā, projekts, kā izskatās, šobrīd ir iestrēdzis. Filosofiski skatoties, varbūt tas arī ir labi, ka dots laiks šo ideju pārdomāt. Tagad būtu jānotiek sabiedriskai diskusijai, kurai pieslēdzas arī politiskie likumdevēji, ir jābūt konceptuālam lēmumam par to, kā mēs vēlamies saglabāt savu kinovēsturi. Var, protams, par valsts līdzekļiem izveidot analogā kino laboratoriju, kuru pēc tam atstāj likteņa varā. Šāda laboratorija būtu noderīga arhīviem, nodrošinot nitrāta filmu un kādu 25-30 austriešu filmu saglabāšanu; tas būtu lietderīgi neatkarīgajiem kinoveidotājiem, kas strādā ar 16mm filmu, vai arī māksliniekiem, kas izmanto kino materiālu. Tā varētu sadarboties ar kinoarhīviem citās valstīs, kuri šai laboratorijai uzdotu ražot jaunas filmu kopijas. Taču šāda liela laboratorija pilnībā pati no saviem ieņēmumiem nespētu eksistēt, tā būtu pa lielai daļai jāfinansē no valsts, un tas ir nereāli. Politiķu ideja, ka mēs vienreiz ieguldīsim finansu līdzekļus, atverot šādu laboratoriju, un tālāk tā spēs sevi atpelnīt – tā mūsdienās ir utopija.

Vācu valodā ir šis brīnišķīgais jēdziens „olas dējoša pilnpiena govs”, t.i., kaut kas tāds, kas atrisina pilnīgi visas problēmas, taču tas būtu iespējams tikai tad, ja laboratorijas projektā investētu ļoti daudz naudas.

Un vēl nav atrasts apmierinošs risinājums, kā šī laboratorija savā darbībā integrēs visu, kas saistīts ar digitālo pasauli. Ja pilnībā tiek aizmirsta projekta digitālā puse, tad tā ir skaista ideja māksliniekiem un arhīviem, kas strādā ar analogo filmu, taču pilnībā tiek atstātas novārtā mūsdienu pasaules digitālās prasības un kompetences.Mani vēl joprojām izbrīna, cik ļoti labi glabājas nitrofilma, ja mēs ievērojam visus tās uzglabāšanai nepieciešamos apstākļus. Savukārt tad, ja muzejam jauna māksliniece nodod savus pēdējo sešu gadu laikā radītos darbus, ierakstītus mātes diskā, tad man nav plāna un pārliecības, ka mēs to spēsim uzglabāt ilgāk par nākamajiem pieciem gadiem. Diemžēl paralēli ir jāiet abi ceļi – analogā un digitālā ilgtermiņa uzglabāšana, nedrīkst specializēties tikai vienā virzienā. Ir jāizdomā risinājums, kā analogai konservācijai iet roku rokā ar digitalizāciju. Ir modeļi, kur tas ļoti labi funkcionē – te es apbrīnoju Zviedriju. Taču arī viņi pret savu darbu izturas ļoti reālistiski un uzsver, ka atlase ir nepieciešama, arī viņi nevar digitalizēt visu.

Kā kopš jūsu stāšanās jaunajā amatā ir izmainījusies Austrijas Kino muzeja komunikācija ar sabiedrību?

Mēs tagad daudz vairāk strādājam ar medijiem, veidojam kinomuzeja atbalstītāju kopienu (community) un investējam daudz darba šo attiecību kopšanā. Agrāk muzejs izmantoja klasiskās preses relīzes kā mārketinga instrumentu, lai informētu par saviem pasākumiem. Tagad  uzsvars tiek likts uz sociālajiem tīkliem, jo tie dod iespēju pārvērst produktīvā dialogā to vienvirziena komunikāciju, kas raksturīga agrākajai pieejai mārketingam. Savukārt dialogs ar saviem (potenciālajiem) apmeklētājiem palīdz piesaistīt ļaudis muzejam un veidot to kā tikšanās vietu kinomīļiem.

Austrijas Kino muzeja fasāde. Foto: Austrian Film Museum / Hertha Hurnaus

Latvijas filma 235 000 000 bija brīnišķīgs piemērs, kā var darboties kinomuzejs, kļūstot par vietu, kur tiek attīstīta mikrokultūra, tiek piedāvāta kūrēta informācija par kino. Kad mēs 2017. gada oktobrī Vīnes kinofestivāla ietvaros demonstrējām Ulda Brauna filmu, mums pašiem tas bija atklājums – izrādās, ir jāaizmirst tradicionālā padomju kino vēstures historiogrāfija, kad padomju kino vienmēr nozīmēja lielo Krievijas studiju darbus. Vīnē jau 50 gadus regulāri tiek demonstrētas dažādas padomju kino vēsturei veltītas programmas; tajā vakarā muzeja kinozālē sēdēja 250 cilvēki – kinozinātnieki, festivālu kuratori, kinožurnālisti no dažādām pasaules valstīm, un pēc filmas seansa viņi visi bija pārsteigti, jo kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējuši. Šī filma ir kino modernisma meistardarbs, formā līdzvērtīgs franču tā laika dokumentālajam kino.

Skatoties 235 000 000, es domāju par Dzigu Vertovu, bet vienlaikus es domāju arī par Krisu Markeru un Žanu Rušu, tepat blakus ir arī cinema direct...

Šai filmai ir tāda muzikalitāte, elegance un pārliecība! Un tad tu stāvi pēc šāda kino seansa, tu, kas sevi uzskati par kino vēstures speciālistu, un sev vaicā – ko gan tu vispār zini par kino?! Mūsu zināšanās par kinovēsturi ir vēl tik daudz balto plankumu!

Atsauces:

1. Film Curatorship: Archives, Museums, and the Digital Marketplace, edited by Paolo Cherchi Usai, David Francis, Alexander Horwath and Michael Loebenstein, Filmmuseum Synema Publikationen vol. 9, Vienna, 2008 [↩]
Raksta foto: Austrijas Kino muzejs. Foto: Austrian Film Museum / Hertha Hurnaus

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi