Kinokritiķa četri vakari. Ar šņabi vai bez

Vāciešu mūžīgais mazvērtības komplekss – jo Berlīne tomēr nav Kannas – atstāj nospiedumus arī Berlinālē. Kannu kinofestivālam, lūk, jau kopš 1961. gada ir satelītpasākums „Kritiķu nedēļa / La Semaine de la Critique”, ko organizē Francijas kino kritiķu biedrība, Venēcijas festivālam tāds ir kopš 1985. gada. Lai padarītu Berlināli līdzvērtīgāku Kannām vai Venēcijai, Vācijas kinokritiķu biedrība jau ceturto gadu paralēli nepārskatāmajai Berlīnes festivāla programmai piedāvāja konceptuāli ļoti stingri kūrētu Kritiķu nedēļu, astoņu filmu programmu – katru vakaru vienu, ar plašu sarunu pēc katra seansa. Pēc Berlināles ikdienas steigas man šī bija vieta, kur justies kā mājās.

Katru Berlināles vakaru pulksten astoņos es iedomās uzvilku siltas čības, jo tad pie ieejas Hackeschen Höfe kinozālē izdzēru glāzi siltas tējas, sasveicinājos ar pusi publikas un iekārtojos ērtāk sēdeklī. Jau pirmais Kritiķu nedēļas programmai uzmestais skatiens manī bija radījis absolūtu uzticību programmas kuratoriem – visi te iekļautie bija kinodarbi, kas izvēlētās tēmas vai formas ziņā rosināja pārdomāt, kurā virzienā attīstās kino un ko vispār mūsdienu filmu distribūcijas, mediju konverģences un mainīto kustīgo bilžu skatīšanās ieradumu laikmetā mēs vēl varam uzdrošināties nosaukt par kino. Kritiķu nedēļas izceltās tēmas arī ieskicēja, kādu mēs, šī mazā kino ekosistēmas dzīvo organismu grupa, vārdā kritiķi, vēlamies redzēt šo mākslas formu.

Pirmais vakars

Berlināles Kritiķu nedēļa tika atklāta ļoti programmatiski – ar gruzīnu režisores-debitantes Anas Urušadzes filmu Biedējošā māte / Scary Mother, vakara tēmai izvirzot jautājumu par mūsu attiecībām ar mākslu un mākslinieku attiecībām ar tām realitātes druskām, kas tiek iepludinātas mākslas darbā. Urušadzes filmas centrā ir rakstniece Manana (lomā izcila gruzīnu aktrise Nata Murvanidze), kuras jaunā romāna pirmais lasījums ģimenes lokā tiek uztverts absolūti noraidoši, jo, kā var noprast, viņa tajā savas ģimenes dzīves ainas ir apvienojusi ar pornogrāfiskiem aprakstiem un pat šausmu elementiem.

Kadrs no filmas "Scary Mother"

Filmai ļoti piemēroti diskusijā bija aicināta piedalīties austriešu redzamākā jaunās paaudzes rakstniece Štefānija Zargnāgele (Stefanie Sargnagel), kura tāpat reālas dzīves un mākslas savijumu pārvērtusi literārā formātā – viņas četras grāmatas ir Štefānijas pēdējo gadu Facebook statusa apdeitu kompilācijas. Saruna pēc filmas gan, man par nožēlu, vairāk koncentrējās uz režisores Urušadzes pieredzi, uzaugot kinorežisora ģimenē (viņas tēvs ir Zaza Urušadze, Oskaram nominētās gruzīnu-igauņu kopražojuma filmas Mandarīni / Tangerines režisors). Biju cerējusi, ka saruna vairāk risināsies ap tēmu, kā mākslinieks ar dažādu izteiksmes līdzekļu palīdzību (mūsdienās šim arsenālam var pieskaitīt arī FB ierakstus) inscenē savu publisko tēlu, bet tā vietā mēs pārvērtāmies par lūriķiem.

Lai veicinātu diskusijas dalībnieku un skatītāju pārtapšanu aktīvos vakara līdzdalībniekos, Kritiķu nedēļas organizatori dāsni piedāvāja šņabi.

Tā nu es pirmo Kritiķu nedēļas vakaru noslēdzu, skandinot glāzes ar vienu bijušo studiju gadu cīņubiedru, kurš tikko apstiprināts par profesoru Ķelnes universitātē.

Otrais vakars

Pametu skatu flaierītī – komikas formām laikmetīgajā kino veltīta gandrīz trīs stundas gara filmu programma, un piedevām vēl diskusija. Atbilstoši vakara koncepcijai tika demonstrēti divi komisko filmu paraugi, kas pieder salīdzinoši maz izmantotiem un grūtiem kino žanriem. Vakars sākās ar Kvebekas režisora Olivjē Godēna absurda komēdiju Gaidot aprīli

detektīve pilsētā meklē runājošo kaulu un uzskata, ka par tā atrašanās vietu kaut ko varētu zināt tikai aktieris ar pērtiķa roku. Nogaidošs smīns no manas puses.

Kā kontrastprogramma bija izvēlēta franču melnā komēdija Haida kundze / Madame Hyde ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā; tā izrādījās kārtējā variācija par Dr. Džekila un Mistera Haida tēmu, kuru skatīšanās vērtu padarīja Ipēra. Viņas atveidotā fizikas skolotāja Gekila pēc 35 skolā nostrādātiem gadiem ir uz nervu sabrukuma robežas – ne viņa spēj rast kontaktu ar klasi, ne izraisīt interesi par savu mācību priekšmetu. Kāda fizikas eksperimenta laikā Gekila kundze sev piešķir pārdabiskas spējas un turpmāk var pasniegt fiziku, ignorējot fizikas likumsakarības.

Kadrs no filmas "Madame Hyde"

Režisora Serža Bozona (Serge Bozon) filmu raksturo agresīvais humors, kurā socreālistiskas franču piepilsētas vides kontrastē ar filmas inscenējuma nosacītību. Sarunā pēc filmas galveno lomu spēlēja litrs šņabja, kas palīdzēja Bozonam izpausties aizvien lielākā mīlā pret klasiskajām Holivudas komēdijām. Mēs arī mazliet iedzērām.

Trešais vakars

Kad atvēru acis, abi filmas galvenie varoņi, tā arī ne vārda nepārmijuši, joprojām ceļoja cauri filmas dekoratīvajai videi. Līdzko mani acu plakstiņi aiz noguruma atkal pievērās, galvā dzirdēju garumgarus abu varoņu dialogus. Programmā bija pieteikta rumāņu režisores-debitantes Mihaelas Popesku filma Yet To Rule, kurā vēstījums tiek balstīts uz dubultnieka motīva izspēli un spoguļstruktūru filmas inscenējumā. Atgriežoties nomoda stadijā uz filmai veltīto diskusiju, kurā piedalījās arī operatore Anjēze Godāra, mani pārsteidza sarunas dalībnieku izteikums – abi filmas varoņi visā filmas garumā savā starpā vispār nesarunājoties. Manā galvā bija norisinājies pavisam cits kino, kam uz ekrāna notiekošais bija kalpojis tikai kā rosinātājs – abi varoņi risināja garum garus dialogus, kuru saturu es nomoda stadijā gan nespētu atstāstīt.

Kadrs no filmas "Yet To Rule"

Kriss Fudživara (Chris Fujiwara), Edinburgas kinofestivāla bijušais direktors un kurators, Kritiķu nedēļas ievadošajā diskusijā norādīja, ka tik milzīgiem festivāliem kā Berlināle lielākā problēma ir pārmērīgais filmu skaits, jo tas nozīmē, ka festivāla apmeklētājiem neveidojas vienota skatīšanās pieredze.

Tā vietā, lai visi apmeklētu vienas un tās pašas filmas, par kurām tad kopīgi varētu diskutēt, 370 filmu pārpilnībā katrs apmeklētājs izveido sev individuālu filmu apmeklēšanas plānu.

Tādējādi neveidojas sarunu tēmas un tematiskas vadlīnijas, par kurām varētu apmainīties ar viedokļiem.
Kaut Kritiķu nedēļas nelielā programma bija labs pamats, lai veidotu kopīgā skatīšanās pieredzē balstītu diskusiju par redzēto, mans subjektīvais pārdzīvojums ar iemigšanu pēc pirmās Yet To Rule epizodes torpedēja organizatoru labo ieceri. Filma sākās ar ļoti garu un vienmuļu tiesas sēdi, tā veicinot manu ieslīgšanu nomidzī, kur robeža starp kinomākslu un sapni bija nemanāma un plūstoša. Filmas varoņu pārceļošana uz manu sapni radīja jaunu kino manā galvā un ļāva man šīs filmas piedzīvojumu pārvērst absolūti individuālā, ne filmas veidotāju, ne pasākuma organizatoru neplānotā pārdzīvojumā. Tomēr arī šādi gadījumi piederas pie filmas skatīšanās pieredzes daudzveidīgajām izpausmēm, jo mākslā recepcija ir dziļi individuāls process. Un – vēlākais, kopš Godāram piedēvētā teiciena, ka gulēt kinoseansā nozīmē uzticēties filmai, – arī šī ir pilnīgi leģitīma kinomākslas piedzīvošanas forma.

Ceturtais vakars

Kas kinokritiķi var ieintriģēt vairāk, kā dokumentālā filma, kuru reklamē ar saukli “Filma par kinokritiķi, kas filmas neskatās”? Minētais kinokritiķis ir Spānijas kinokritiķu asociācijas prezidents Oskars Peirū (Oscar Peyrou), kura ceļojumi pa pasaules kinofestivāliem dokumentēti filmā Searching for Oscar. Savu viedokli par filmām Oskars noformulē, tikai paskatoties uz plakātu, pašus kinodarbus viņš neskatoties vispār. Uz Čikāgas kinofestivālu aizbrauc, lai jaunas bikses nopirktu. Viņš uzstājas dažādās diskusijās, vada darbnīcas, bet tas vienmēr ir saistīts ar ceļošanu no viesnīcas uz viesnīcu, no lidostas uz lidostu.

Kadrs no filmas "Searching for Oscar"

Kritiķa darba dzīve te tiek dokumentēta kā mūžīgs ceļojums pa šādām ne-vietām. Festivāliem, kurus viņš apmeklē, reti tiek dota atpazīstama ikonogrāfija, parasti tās ir pelēkas viesnīcas un vienveidīgas konferenču zāles. Vai Oskars vispār atceras, kurā valstī un pilsētā ir nonācis? Kādā festivāla ballītē viņš vientuļi un flegmatiski dejo zāles vidū.

Vislielākais pārsteigums bija sarunā pēc seansa no režisora Oktavio Guerras (Octavio Guerra) uzzināt, ka patiesībā Oskars skatoties ļoti daudz filmu – tikai ne festivālos.

Tad rodas jautājums, vai režisors, kurš uzskatāmi izjūt simpātijas pret savu varoni, taču tās pauž tikai sarunā pēc filmas, nevis uz ekrāna, Oskara stāstu nav izmantojis tikai filmas mārketinga un atraktīva lozunga labā?

Kritiķu nedēļa uz šo jautājumu neatbildēja, bet sniegt atbildes arī nebija organizatoru iecere. Viņi vēlējās demonstrēt iespēju paleti, norādot arī uz neievēroto vai pat dīvaino. Piemēram, vai Oskars nav pretpols amerikāņu kino pētnieces Rūbijas B. Ričas aicinājumam, ka

kino kritika mūsdienās vairs nevar tikai dalīt ābolīšus un priecāties par šo vai citu industrijas stāru.

Kritiķim savā darbībā ir jāpamet kinokadra rāmis un jāspēj saskatīt mākslas darba saistību ar aktuālo politisko un sociālo situāciju. Analizēt tikai mākslas darba estētiskās kvalitātes mūsdienās ir daudz par maz, kinokritikai ir jākļūst par sabiedriskā aktīvisma formu. Un tāpēc tai ir jāmeklē jauni kritikas instrumenti un jaunas retorikas stratēģijas, lai kritiķi atkal kļūtu par autoritātēm un izvestu kino kritiku no krīzes, kurā tā atrodas jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Bet vai gan nogurušais Oskars būs tas, kurš to spēs?... Es varbūt. Kad pamodīšos.

Raksta tapšanā izmantota intervija ar Rūbiju Riču Think of It as a Spiral. B. Ruby Rich on Film Criticism. / Interview by Dennis Vetter. Woche der Kritik. Koschke. 2018, p. 12-15.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi