Kannās kā loterijā

Kinokritiķe Anita Uzulniece Kannās priecīgi atskārst, ka gandrīz vai loterijā vinnējusi – paspējusi noskatīties gandrīz visas filmas, pār kurām šogad nolija palmas zaru un citu balvu lietus. Diezgan droši var prognozēt, ka liela daļa šo filmu jau rudenī nonāks uz Rīgas festivālu ekrāniem.

Lai nu gan tehnisku un citu iemeslu dēļ šo rindu autore Kannās varēja būt klāt tikai festivāla otrajā pusē, tomēr izrādās, ka gluži neviļus laimējies redzēt daudz ko no cream la cream un pagūt pirms balvu pasniegšanas ceremonijas noķert tās īstās filmas atkārtotajos seansos.

Raksta autore, kinokritiķe Anita Uzulniece šogad Kannās

Par ko Kvadrātam Palmas zars

Zelta palmas zars zviedru režisora Rubena Estlunda filmai Kvadrāts / The Square ir absolūti pelnīts, gribējās līksmot kopā ar režisoru, kurš festivāla noslēguma ceremonijā lūdza  pagriezt visas kameras uz skatītāju rindām, lai fiksētu publikas laimīgos izsaucienus. Un pateicās savam producentam, kurš pierunājis taisīt filmu tik garu (reta parādība starp producentiem!) – divas stundas un 22 minūtes, kas paiet nemanot.

Režisors Rubens Estlunds priecīgs saņemt Zelta palmas zaru

Rīgā rādīta Estlunda iepriekšējā filma Force Majeure, kas 2014. gada Kannās sekcijā Īpašais skatiens saņēma žūrijas balvu – labs starta laukums! Jau šajā filmā tika skarta uzticības un paļāvības tēma partneru, ģimenes lokā. Kā mēs spontāni rīkotos force majeure apstākļos un briesmu brīdī,  kāda patiesībā ir mūsu vērtību hierarhija?

Filmā The Square autori gājuši vēl tālāk, pazīstama mūsdienu mākslas kuratora jaunais projekts Kvadrāts iecerēts kā provokatīva uzticēšanās pārbaude – muzeja pagalmā uzzīmētajā  kvadrātā uz vienu pusi jāiet tiem, kas uzticas sabiedrībai, uz otru – tiem, kas neuzticas. Kaut kas līdzīgs esot izmēģināts jau filmas sagatavošanas periodā, un problēmas sākušās tad, kad tiem, kas uzticas, vajadzēja nolikt savu maku un telefonu...

Kadrs no filmas "Kvadrāts / The Square"

Estlunds atceras, kā viņa tēva bērnībā, pagājušā gadsimta 50. gados Stokholmā, bērni esot laisti spēlēties, ap kaklu apsienot lenti ar mājas adresi – sak, ja nu pazaudējas, lai labi cilvēki var atvest mājās. Mūsdienu eksperiments Gēteborgā, cerot, ka veikalos, tramvajos, parkos apkārtējie pieaugušie dosies palīgā, redzot bērnus darām pāri mazākajiem un vājākajiem, izgāzās. Tāpat izgāzās arī eksperiments Prinstonā ar četrdesmit teoloģijas studentiem – reti kurš izrādījās „žēlsirdīgais samarietis” un apstājās, lai palīdzētu ceļā pakritušajam (iesaistītam aktierim), aizbildinoties ar steigu.
Zīmīgi, ka atraktīvajam kuratoram Kristianam (populārais aktieris Klāss Bangs)  jau filmas sākumā skaļā ielas performancē (kā vēlāk izrādās) nozog maku un telefonu, kurš pilns ar vērtīgiem projektiem. Pēc kolēģa ierosinājuma Kristians iemet milzum daudz vēstuļu liela nama pastkastēs, aicinot zagli atdot viņa lietas, un

par to viņu līdz filmas beigām vajā melnīgsnējs zēns, pieprasot atvainošanos par to, ka uzskatīts par zagli.

Līdzās atraktīvai mākslas vides satīrai par sponsoru piesaisti, projektu gatavošanu un apspriešanu, filma nopietni izvirza dilemmu starp kuratora un cilvēka vispār individuālo rīcību un morāles principiem, par kuriem viņš iestājas savos projektos un darbā. Par trauslo robežu starp varu un beztiesību, indivīdu un kopību, par attiecībām starp bagātajiem un nabagajiem, atgādinot, ka visi cilvēki dzimuši brīvi – ar vienādām tiesībām un atbildību.  Kvadrātu noteikti vajadzētu redzēt  mākslas zinātniekiem, kuratoriem, muzejniekiem – tā ir lieliska melnā komēdija par to, kas notiek ap un iekš projektiem, muzejā un izstādēs, vienlaikus nopietni skarot mediju, atbildības, sabiedrības noslāņošanās un vairākas citas svarīgas tēmas.

Visatraktīvākā performance filmā – smalkās pusdienās, amerikāņu aktiera Terija Notarija (Terry Notary) izpildījumā – balansē uz naža asmens, visai spēcīgi provocējot ne tikai pusdienu dalībnieku, bet arī mūsu, šaipus ekrāna sēdošo, iesaistīšanās refleksus (ja tā var izteikties)...

Kadrs no filmas "Kvadrāts / The Square"

Radošā brīvība un atbildība, līdz absurdam novestas akcijas, prezentācijas, diskusijas, atklāšanas, galvenā varoņa iekļūšana starp visskatītākajiem youtube klipiem... satīrisks un politnekorekts mākslas darbs, kas satrauc un neliek mierā vēl ilgi pēc tā noskatīšanās. Ja tu kādam uzticies, tad sagaidi to pašu pretī (filmā desmit gadus veca meitene droši met salto, uzticoties aizmugurē stāvošajiem), bet kā būt ar ubagiem? Filmā Kristians kādam ubagam neziedo ne centu, bet tad uztic tam pašam nabaga cilvēciņam paturēt visus savus pirkumus... Reālajās Kannās vienā ielā redzētais tēvs un dēls (tik līdzīgs filmas puikam!) pēc brīža nāk pretī pa citu ieliņu un lūdz palīdzību... ko darīt?

Trauksmi ceļ visi

Spēcīgākās 70. Kannu festivāla filmas – gan Andreja Zvjaginceva Bez mīlestības / Нелюбовь (žūrijas balva un Screen International augstākais novērtējums), gan Mihaela Hanekes Happy End un pat Rubena Ostlunda The Square patiesībā ceļ trauksmi un vēsta katrs sev raksturīgā kinovalodā  par vienu un to pašu – kas notiek ar cilvēku mūsdienu pasaulē, kur veiksmīgs bizness, pārticība, tehnoloģiju attīstība ne tikai nedara laimīgus, bet arī nepasargā no nelaimēm un traģēdijām, novedot pie arvien lielākas atsvešinātības un  dzīvošanas “dažādos stāvos” (Imanta Ziedoņa vārdiem runājot).

Kadrs no filmas "Bez mīlestības / Нелюбовь"

Kad Zvjaginceva filmas pāris izšķīries un rupju strīdu karstumā pazaudējis dēlu, vai gan filmas finālā, jaunajā dzīvē, kad sieva nu var būt oficiāli kopā ar mīļāko (lomā – Andris Keišs), - vai viņus tagad saista kas vairāk, nekā nesenajā kopdzīvē ar visādiem vārdiem sunīto bijušo lauleni?! Un vīram savukārt – kas kopīgs ar jauniņo sievu un dēlēnu, kurš iebāzts sētiņā, lai netraucē? Karš kaut kur tālu, Ukrainā, mums – savas procedūras, savas klačas, visu laiku deguns telefonā... Lai gan viens Zvjaginceva filmas fināla kadrs it kā tiecas visu izlīdzināt (a la Tarkovskis un Breigels – caur logu redzams, ka bērni brauc ragaviņās no kalna), taču tāpat nesola mieru – turpat uz kokiem vēl palikušas meklēšanā izsludinātā dēla fotogrāfijas...

Un cik daudz ko izsaka Mihaela Hanekes Happy End fināls (cik labs nosaukums!) – smalku ģimenes biznesa pusdienu laikā, kur melnā avs – par traku uzskatītais dēls – ielūdz Kalē bēgļu bariņu,  mazmeita pēc vectētiņa lūguma (lielisks Trentinjans!) aizstumj viņu ratiņkrēslā līdz jūrai, bet, redzot, ka vectētiņš iebrauc ūdenī, sāk ar mobilo viņu filmēt... Tipiska XXI gadsimta paaudzes reakcija!

Nevaru atturēties – arī pa brīnišķīgo Kruazetas krastmalu Kannās nu jau cilvēki staigā, nevis skatoties uz jūru, kuģiem, izgaismotām viesnīcām, skatlogiem, bet gan – aifona ekrānā...

Sofijas Kopolas The Beguiled mutuļo sieviešu kaislībās, kaut filmas darbība norit tālajos Amerikas pilsoņu kara laikos Virdžīnijas meiteņu skolā. Kad tur nokļūst ievainots karavīrs (Kolins Ferels), rūpes par viņu vēlas uzņemties vai katra no audzēknēm. Kaut arī viņa sirds iesilst tikai pret vienu (lomā – Kopolas un fon Trīra prīma Kirstena Dansta), tas netraucē aktīvākajām meitenēm nonākt pirmajām pie viņa sāniem... Un aizskartas sievietes spontānā atriebība nevar būt salda (ienāk prātā pat Karmena, lai gan viņas Hozē augstāk par jūtām lika tikai dienesta pienākumu); izglābšanās no soda par dezertēšanu šim kareivim maksā dārgi. Sofija Kopola, līdzīgi kā filmā par Mariju Antuaneti, vēlreiz apliecina savu prasmi laikmeta vidē un stilā, starp mežģīnēm un rozēm, paust spēcīgas izjūtas, kas var būt tuvas un saprotamas arī XXI gadsimta būtnēm.

Prieks vēlāk uzzināt, ka žūrija atzīst Sofiju Kopolu par labāko režisori, savukārt Nikola Kidmena, kas spēlē meiteņu skolas priekšnieci, saņēma Kannu 70. jubilejas festivālam veltīto balvu.

Brāļi Benijs un Džošs Safdi ir jaunpienācēji Kannu festivāla konkursā. Viņu filma Good Time vēsta par divu brāļu atiecībām, kas atklājas visādos kriminālos gājienos – bankas aplaupīšana, bēgšana un izglābšanās. Jaunajiem autoriem, no kuriem viens arī spēlē mazliet atpalikušo brāli, izdevies caur dinamisku darbību paust arī patiesas rūpes par savu tuvāko. Kad filmas finālā piekautais, no cietuma izzagtais lielais-vājākais brālis pareizi reaģē uz psihoterapeita norādījumiem, varam uzelpot – terapija caur pārbaudījumiem, tā sakot, notikusi.
Aktīvāko brāli, banku aplaupīšanas iniciatoru, spēlē meiteņu mīlulis Roberts Patinsons, nelielā lomā arī sen neredzētā Dženifera Džeisone Lī (kādreiz lieliskā Džordžija tāda paša nosaukuma filmā).

Latvijas meistari un cilvēka daba

Kā pirmo no Latvijas sakarībām ar Kannu konkursu piedzīvoju Sergeja Lozņicas filmas Lēnprātīgā / Кроткая startu konkursā. Atšķirībā no Lozņicas iepriekšējās filmas Miglā (2012), kam filmēšanu Latvijā nodrošināja filmu studija Rija, Lēnprātīgā tapusi sadarbībā ar studiju Film Angels Production, kuru Kannās pārstāvēja Jānis Kalējs.

Latvijas producenti Kannās, no kreisās - Roberts Vinovskis, Jānis Kalējs, Ivo Ceplevičs

Filmas publicitātes materiālos autors atsaucas uz Dostojevski, lai gan saistība diezgan attāla – Lozņicas filmas varonei gan jāpārdzīvo netaisnība un dažādi pazemojumi, arī aktrise Vasilina Makovceva ideāli atbilst priekšstatam par lēnprātību, tomēr peripetijas, kurās viņa tiek ierauta mūsdienu Krievijā, krāsotas tik biezi un trekni, ka liek mazliet šaubīties par šādas kristīgas pazemības iespējamību. Notikumi, kas aizsākas ar faktu, ka no Lēnprātīgās bez paskaidrojumiem nepieņem cietumā ieslodzītajam vīram domāto paciņu, izvēršas varenā ķēdē, kurā sprēgā visdažādākā veida alkoholisms, brutalitāte un, piedodiet, bļ......

Acīmredzot starp spilgtajiem tipāžiem ir arī latvieši, kaut atpazīt izdevās, šķiet,  tikai Jāni Jarānu vilcienā. Ziņai, ka filma, tāpat kā Miglā, uzņemta Latvijā, gan dikti grūti noticēt – diez vai tik kolorītas sādžas ar bijušo vadoņu pieminekļiem un visādām izbuškām atrodamas pat pie Krievijas robežas (acīmredzot – meistarīgi uzburtas).

Vasilina Makovceva (no labās) Sergeja Lozņicas filmā "Lēnprātīgā"

Pazīstot un cienot Sergeju Lozņicu, šī filma atsauc atmiņā viņa 2010. gada Kannu konkursa dalībnieci Laime mana / Счастье мое un liek domāt par to, kāpēc Rietumos dzīvojošam un panākumus guvušam  režisoram tik ļoti smeldz cilvēka dabas vistumšākās puses, ka gribas tās attēlot vēl un vēl.

Vēl par cilvēka dabu – vienu no brutālākajām Kannu konkursa filmām You Were Never Really Here uzņēmusi arī rīdziniekiem pazīstamā režisore Linna Remzija (savulaik Arsenālā balvu saņēma viņas Žurku ķērājs / Ratcatcher (1999)). Kaut filmas varoņa, kara veterāna (Vākīns Fīnikss) mērķis ir cēls – glābt kādu meiteni –, mērķa īstenošanā piedzīvotā cietsirdīgu slepkavību virkne ir smaga pārbaudījums varoņu un arī skatītāju psihei. Var tikai apbrīnot jaunas sievietes prasmi radīt tik spēcīgu trilleri, un

grūti atpazīstamais Fīnikss pat varētu pretendēt uz Palmas zaru kā labākais aktieris – tā es nolemju, vēl neko nezinot par žūrijas lēmumu, un pēc dažām dienām manas domas materializējas.

Balvu saņem ne tikai aktieris, filmu apbalvo arī par labāko scenāriju – tāpat kā Jorga Lantimosa The Killing of the Sacred Deer.

Acu priekšā izauguši

Laiks skrien, kādreizējie “franču jaunā jaunā viļņa” pārstāvji un enfants terrible nu jau pieauguši, piedalās konkursā gandrīz jau klasiķu statusā – Fransuā Ozons (viņa lieliskais Francs vēl skatāms Rīgā) ar savu jauno filmu Dubultie mīlnieki / L’amant double startēja konkursā kā priekšpēdējais. Iespējams, ka ar to dzimusi jauna zvaigzne pie kino debesīm – Marine Vacth -, ar viņas atveidotās jaunās sievietes psiholoģiskajām problēmām saistās Ozona filmas darbība. Romāns ar psihoterapeitu viņai izvēršas kaislīgā apsēstībā un komplicētā izziņas procesā, iegremdējoties patiesās apziņas un pagātnes dzīlēs , arī – savās. Abus – jā gan! - psihoterapeitus  spēlē nu jau pieaugušais lieliskais Žeremī Renjē, kuru iepazinām brāļu Dardēnu filmā Bērns / L’enfant (2005, arī Kannu laureāte). Psiholoģiska un erotiska spriedze garantēta – gudra un izteiksmīga filma, kas uzdod daudz jautājumu.

Vēl viens autors, kas izaudzis, tā sakot, acu priekšā – Vācijā dzīvojošais turku izcelsmes režisors Fatihs Akins, nu jau arī Kannu konkursā ar filmu No nekurienes / Aus dem Nichts. Galvenās varones lomā – viena no nedaudzajām vācu starptautiskajām zvaigznēm Diana Krīgere.  Tēma ļoti aktuāla – viņas turku vīra birojs tiek uzspridzināts, bojā iet arī abu mazais dēls. Pārliecību, ka vainīgi neonacisti, neizdodas pierādīt pat tiesā.  

Kadrs no filmas "No nekurienes / Aus dem Nichts"

Vai individuāls revanšs attaisnojams – tāds ir jautājums. Vai tas mainīs pasauli? Žūrija atzina Dianu Krīgeri par labāko aktrisi, balvu viņa veltīja visiem, kas cietuši no terorisma.

Citas balvas citā dienā

Sestdienas pēcpusdienā, kad paziņo pirmās balvas, pārņem gandarījums, ka mūsu, kritiķu  cunftes žūrija sekcijā Un Certain Regard pamanījusi un “par jaunu balsi noslēgtas sabiedrības attēlošanā” apbalvojusi jaunā krievu režisora Kantemira Balagova (1991) filmu Šaurība / Теснота. Tā stāsta par kādu ģimeni Ziemeļkaukāza Naļčikā, kur vecākā māsa ir tik neordināri dzīva, ka spēj būt reizē puiciska (viņa palīdz tēvam autoservisā), reizē – maiga pret savu draugu. Kad jaunākais brālis ar savu meiteni nosvinējis saderināšanos, jaunais pāris tiek nolaupīts. Atšķirīga attieksme pret izpirkuma maksu nosaka radinieku attiecības un viņu turpmāko likteni. Patiesi saistošā un svaigā kino valodā tiekam ievesti mazzināmā vidē un problēmās, pieredzot, ka cilvēka tautība un izcelsme var kļūt par iemeslu nopietniem konfliktiem. Tuvplāni, detaļas, savdabīgs montāžas ritms uzrunā un saista – patiesi jauns un vērtīgs pieteikums kinomākslā.

Šajā sekcijā žūrija Umas Turmanes vadībā vērtēja astoņpadsmit filmas un par labāko atzina irāņu režisora Mohammada Rasulofa filmu Lerd / A Man of Integrity.

Varētu teikt – tāds irāņu Leviatāns; arī te filmas varonis ar ģimeni kaut kur Ziemeļirānā grib mierīgi nodarboties ar zelta zivtiņu audzēšanu,

taču pilsētas varenajiem tuva kompānija iecerējusi attīstīt savu biznesu un tā vārdā mazie fermeri tiek iznīcināti. Korupcija, kukuļi, cietums, dažādu šķēršļu likšana – līdz pat mājas nodedzināšanai. Izvēle – pakļaušanās vai godīgums un savas stājas saglabāšana.

Īpašā skatiena žūrijas balva – meksikāņu režisora Mišela Franko filmai Abrilas meitas / Las hijos de Abril. Darbs, kas jebkurai meitu mātei varētu likt pārvērtēt savu attieksmi, jūtas un ietekmes robežas. Kad tikai septiņpadsmit gadus vecā meita laiž pasaulē bērniņu, sen neredzētā māte atgriežas un aktīvi iesaistās audzināšanā, uzskatot jaunos vecākus par nespējīgiem uzņemties atbildību, līdz kamēr adoptē bērnu un aizbēg kopā ar tikpat jauno bērna tēvu. Saulainā dienvidu vidē risinās morāla dilemma, kas izvēršas dramatiskos pārdzīvojumos, kad uz spēles tiek likta bērna dzīvība un nākotne.

Par īpašu notikumu ceremonijā izvērtās labākā režisora pasludināšana – Teilors Šeridans ar filmu Vēja upe / Wind River. Pazīstamais filmu distributors Veinšteins nāca klajā ar skaļu paziņojumu – viņš lepojoties ar to, ka filma tiek rādīta Kannās, un ar prieku izplatīs to pasaulē, bet kaunas par savu valsti, Ameriku; respektīvi, par tās attieksmi pret pamatiedzīvotājiem – indiāņiem.

Kadrs no filmas "Vēja upe / Wind River"

Filma skaudri parāda, ka vēl pat līdz mūsdienām indiāņu izcelsmes iedzīvotāji netiek uzskatīti par pilnvērtīgiem cilvēkiem. Kad kāds mednieks kalnos atrod nosalušas indiāņu meitenes līķi, FIB izmeklēšana atklāj traģēdijas apstākļus un vietējo iedzīvotāju, pārsvarā bezdarbnieku un pļēguru, pasaules uztveri.

Ārpus konkursa – klasiski un paralēli

Kā jau parasti lielos festivālos, arī Kannās tiek rādītas restaurētas klasikas filmas, rīkotas meistaru darbnīcas un godināšanas. Deivids Linčs rādīja Twin Peaks pēc divdesmit pieciem gadiem, Romāns Polaņskis ārpus konkursa – savu jauno darbu Pēc patiesiem notikumiem / D’apres une histoire  vraie. Scenāriju Polaņskis rakstījis kopā ar Olivjē Asaijasu, galvenajā lomā viņa sieva Emanuela Senjē. Viņas atveidotā varone, veiksmīga rakstniece, nonāk kādas suģestējošas sievietes ietekmē, pat gūstā. Interesanta studija par sava veida vampīrismu, no kura grūti izkļūt, pat ja brīdinājuma zīmes jau izliktas savlaicīgi...

Ļoti iedevesmojošs un interesants bija ķīniešu rīkots pasākums Enabling Tomorrows Talents, kurā līdzās sarunām ar jauniem un talantīgiem Ķīnas režisoriem tika godināti Žans Pjērs Ženē un Kristofers Doils (visu Vonga Kar Vaja filmu operators); piedalījās arī Žiljete Binoša un citi pazīstami mākslinieki.

Refleksijas par moving pictures un “elektriskajām ēnām”, kā ķīnieši sauc kino, par laulībām starp tehnoloģiju un mākslu, glezniecību, ar vērtīgiem  filmu fragmentiem.

Kino, kas ieved mūs laikā un telpā, kur mēs nekad neesam bijuši – tā saka Kristofers Doils, kuram kino ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Mums – arī iespēja satikt, iepazīt labāk sevi, savu tuvāko, pasauli; tikt galā ar to, ko sauc par dzīvi.

Paralēli galvenajiem konkursiem Kannu festivālā jau kopš 2002. gada pastāv Režisoru divas nedēļas / Directors Fortnight / Quinzaine de realisateurs, kur galvenā balva ir Zelta kariete (par godu Renuāra filmai Le carrosse d’or, 1952). To šogad atklāšanas pasākumā saņēma Verners Hercogs un tika demonstrēta viņa filma The Bad Lieutenant: Port of Call - New Orleans (2010).

Septiņdesmitais jubilejas festivāls un noslēguma salūts izskanējis, augstā cietokšņa malā virs pilsētas izgaismotie burti CANNES nodzisuši, lai gan festivāla pilī vēl pirmdienā drūzmējās ļaudis – acīmredzot cineasti, kuru kustība Kannās ļoti attīstīta, pastāv pat tāda akreditācija. Pilsētā virs galvenās tirdzniecības ielas vēl karājās milzīgi septiņdesmitgadei veltīti plakāti ar dažādu zvaigžņu fotogrāfijām. Kādā ieliņā uzdūros asprātīgam attēlam, kas skaisti met tiltu pāri gadu desmitiem kinovēsturē, kas tiek te rakstīta, un atbilst šāgada Zelta Palmas zara ieguvēja The Square performances garam un stilam, uzdzenot arī nostaļģisku smeldzi. Marčello Mastrojani, nesenā  festivāla seja kā šogad Klaudija Kardināle,  no viņsaules brīnās: „Almodovars – prezidents!!!”

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi