Gudrs cilvēks ziepes neēd*

Šogad Igaunijas pieteikums ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākā ārzemju filma" ir režisora Rainera Sarneta spēlfilma "Novembris". Ja tas kādam vēl nešķiet pietiekams iemesls atrast šo filmu Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā, Kristīne Želve piedāvā daudz vairāk – stāstu par filmu, par filmas režisoru, par literāro pirmavotu un tā autoru Andrusu Kivirehku un pat par to, kā igauņiem kultūrā naudu nav, kur likt.

* "Gudrs cilvēks ziepes neēd"
- Andrusa Kivirehka romāna Rijkuris jeb Novembris epigrāfs

Ievada vietā. Igauņi

Labdien, mani sauc Kristīne Želve, un es jums pastāstīšu par igauņu spēlfilmu Novembris, kas tapusi pēc slavena igauņu romāna ar (gandrīz) tādu pašu nosaukumu un iekļauta kinofestivāla Riga IFF konkursa skatē. Bet iesākumā, kā jau mums Latvijā pieņemts, ļaujiet man īsi pastāstīt, cik Igaunijā ir labi [un cik mums te slikti]. Tie, kas jau tāpat to zina, un tie, kas to jau vienmēr teikuši, šo sadaļu var izlaist un sākt lasīt nākamo – proti, Rakstnieks.

Tātad. Igaunijas Kultūrkapitāla fonds 2004.gadā, atšķirībā no Latvijas Kultūrkapitāla fonda, netika atslēgts no akcīzes nodokļa jeb garantēta, stabila un pieaugoša finansējuma kultūrai, kas nebūtu atkarīgs no valdības prioritāšu un garastāvokļu neprognozējamām maiņām. Tā rezultātā Igaunijas Kultūrkapitāla gada budžets regulāri ir plus/mīnus miljonus desmit lielāks nekā Latvijas Kultūrkapitāla fonda gada budžets.

Igauņi ir atrisinājuši vēl vienu latviešu prātam neatrisināmu uzdevumu – 2005. gadā Igaunijā stājās spēkā Radošo personu likums, ar kura starpniecību tiek risinātas mākslinieku sociālās aizsardzības problēmas.

Piemēram, radošas dīkstāves, bezdarba vai darba nespējas gadījumā radošas (tātad vairumā gadījumu pašnodarbinātas) personas var vērsties pēc finansiāla atbalsta, 2017. gada budžets šim mērķim bija 1,07 miljoni eiro.
Latvijā par šo komplicēto problēmu mēs joprojām… diskutējam, teiksim tā. Diskutējam jau vairāk nekā desmit gadus. Nu jau Radošo personu likumproblēma iekļuvusi pat Valdības rīcības plāna prioritātēs, stāv tur. Ilgi stāv. (Turpat blakus stāv apņemšanās mainīt VKKF finansējuma modeli). Pirms pāris gadiem arī es dažās diskusijās par šo tēmu piedalījos, un kāds Kultūras ministrijā ierotējis ierēdnis mūs biedēja, ka viņš, lūk, Igaunijā bijis, pieredzi apguvis, un tā nav laba – paši igauņi nemaz neesot baigi priecīgie par Radošo personu likumu un tā sociālā atbalsta fondu, jo Kultūrkapitāla stipendijas ir lielas, bezdarbnieku kultūras nozarē maz, un to naudu nava kur likt!

Par to, ka Igaunijas Kultūrkapitālam nav naudu kur likt, liecina arī fakts, ka kopš 2016. gada rakstnieki un mākslinieki konkursa kārtībā var pieteikties mēneša algai, uz rokas saņemot vairāk nekā 1000 eiro plus nomaksātus visus nodokļus trīs gadu garumā.

Nekāds konkrēts taustāms rezultāts netiek prasīts, bet rezultāts, protams, būs. Rezultāts jau ir – es te brīvdienās drusku paskaitīju, cik igauņu oriģinālprozas darbu iznācis latviešu valodā pēdējo pāris gadu laikā.
Klausieties:
Kai Āreleida, Pilsētu dedzināšana; Vīvi Luika, Ēnu teātris; Reins Rauds, Perfektā teikuma nāve; Mēliss Frīdentāls, Bites, Jāns Undusks, Gaidot vārdus un Boļševisms un kultūra; Raimonds Kaugvers, Četrdesmit sveces; Ene Mihkelsone, Mēra kaps; Pāvs Matsins, Rīgas zilā gvarde… Jūs mani sapratāt, vai ne?

Noslēgumā tikai piebildīšu, ka gandrīz visas uzskaitītās grāmatas latviski varēja iztulkot, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam. Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstam.

Rakstnieks

1970. gadā dzimušais Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk) Igaunijā tiek uzskatīts par dzīvo klasiķi un, ja gadīsies nodēvēt viņu par populārāko, slavenāko un visādi citādi izcilāko starp mūsdienās rakstošajiem igauņu valodā, iespējams, daudz nekļūdīsieties.

Rakstnieks Andruss Kivirehks un tulkotāja Maima Grīnberga. Foto: Raitis Puriņš, "Diena"

Kivirehka literārais CV ir iespaidīgs (iesaku iemest aci igauņu Vikipēdijā) – viņš raksta pieaugušajiem, bērniem, skatuvei, ekrānam, radio, avīzēm. Viņa darbi tiek lasīti, apspriesti, plaši interpretēti un tulkoti – latviski iztulkoti viņa romāni Rijkuris jeb Novembris (2009. gadā, tulkotāja Zane Balode) un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus (2011, tulkotāja Zane Balode par šo veikumu saņēmusi Literatūras gada balvu), stāstu krājums Skaistais dzīvnieks (2013, tulkotāja Maima Grīnberga), kā arī

vairākas bērnu grāmatas, no kurām skaļākā (pateicoties arī tikumības frontes nenogurstošajiem kareivjiem) ir Kaka un pavasaris (2012, tulkotājs Guntars Godiņš, Jāņa Znotiņa režijā tā iemiesojusies arī izrādes formā), bet atpazīstamākā – Lote no izgudrotāju ciema (2010, tulkotājs Guntars Godiņš),

Latvijas kinoskatītāji noteikti to atcerēsies arī kā jestru animācijas filmu, kura 2007. gadā saņēma mūsu Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps. Nemācēšu pateikt, vai Kivirehkam pieder franšīze un ienāk procenti, bet Lotes zemes – “lielākā bērnu atrakciju ciema Baltijā” – tēlu literārais tēvs, protams, ir viņš. Vēl aši jāpiemin, ka 2006. gadā Valmieras teātrī tika iestudēta Kivirehka traģikomēdija Igauņu bēres, un tad jau arī apgalvojums, ka Andruss Kivirehks ir Latvijā vispopulārākais igauņu rakstnieks, nebūs bez pamata.

Kivirehks ir stila hameleons, viņam patīk rotaļas ar stilu un valodu – vienu gabalu rakstīt kā Šekspīram, citu kā senam pasaku teicējam (“kā Dostojevskis gan es nekad nevarētu rakstīt”), pa vidu paniekoties ar žargonu, slengu, sadzīves un ielu valodu, bet viņa izteiksmes līdzekļu arsenālā vienmēr būs melnais humors, satīra, groteska, absurds, pārdrošas valodas piruetes un elpu aizraujošas fantāzijas virāžas. Piebildīšu, ka neiztikt arī bez emocijām un sentimenta, tāda ļoti jau skandināviska – skarba, atturīga, īsos, aprautos teikumos. Tāpēc jo iedarbīgāka.

Par savu stāstu krājumu Skaistais dzīvnieks Kivirehks, piemēram, pieticīgi izteicies: "Patiesībā ar stāstiem, kas ir šajā grāmatā, es neko īpašu arī negribu pateikt – tie vienkārši radušies no vēlmes ērmoties: uzbūvēt savādu realitāti, paspēlēties ar darbības personām, sižetiem.

Man vislabāk patiktu tāda reakcija: cilvēks izlasa stāstu un paliek sēžam ar stulbu seju – kas tas tāds bija?”

Ar stulbu vai gudru seju, bet  Kivirehka teksti Igaunijā izraisa diskusijas vienmēr – amplitūdā no “Ko viņš ar to īsti ir domājis?” līdz “Tam autoram patiešām nav nekā svēta!” Nu jā, ja ņemam vērā faktu, ka savu sleju Eesti Päevaleht viņš šad tad paraksta kā “dievs” (vienmēr gan ar mazo burtu)…

Jā, Kivirehkam, kas savos darbos nereti atsaucas uz Igaunijas mitoloģiju, folkloru, vēsturi, ir sveša jūtināšanās par “mūsu dižo pagātni”, piepacelts nacionāls romantisms vai, pasarg’ dievs (ar mazo burtu), grabošs, frāžains patoss. Viņš smejas, izsmej, parodē, hiperbolizē, provocē, pārsteidz, atstāj ar stulbu seju un dara to visu ļoti, ļoti talantīgi. Latviešu ekvivalentu par šīm tēmām es, godīgi sakot, nevaru jums nosaukt. Varu tikai pateikt, kā teica kāda mūsu kultūras ministre, „salīdzinoši” – ja jānosauc visu trīs Baltijas tautu “mūsdienu eposi” par senvēsturi un viduslaikiem, igauņiem ir Kivirehks ar Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, lietuviešiem – Sabļauskaites Silva rerum, latviešiem – Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā.

Rijkuris jeb Novembris. Romāns

Andrusa Kivirehka romāns Rijkuris jeb Novembris / Rehepapp ehk November Igaunijā iznāca 2000. gadā un kļuva par kulta romānu, dižpārdokli, nacionālo bestselleru – sauciet, kā gribat. Uzzinot, ka pēc šī Kivirehka teksta ir tapusi filma, pirmā doma bija – kā vispār to ir iespējams ekranizēt? Nu pafantazējiet, lūdzu, praktizējošie režisori un vanabī režisori – kā jūs inscenētu šādu Kivirehka uzburtu ainu:
“No egles galotnes pavērās skaists skats! Ciems bija kā uz delnas, plaši izklāts zem pelēkajām debesīm. Šur tur lidoja kāds pūķis, piena zīdēji atgriezās no svešām kūtīm, līdz kaklam pilni ar pienu, kas izsūkts no tesmeņiem, un kā lielas vardes smagnēji manījās uz mājām. Tālumā cirsmā varēja redzēt pat veco Velnu, kas kašāja savu pēcpusi pret nevīžīga cirtēja pamestu zarainu celmu. Purvā jau bija iedegušās pirmās maldugunis, apzīmēdamas valkos noglabāto bagātību atrašanās vietas.”
Un tādu epizožu romānā ir gana!

Romānam ir skaidra, stingra struktūra – tas sastāv no 30 nodaļām, katrai novembra dienai pa vienai, īpaši izceļot svinamās vai gadskārtu ieražu dienas – Visu svēto dienu, kad ciemā baro veļus, kas vēlāk peras pirtī kā lielas baltas vistas; Mārtiņdiena, Katrīnas diena un Andrejdiena.
Katrs rīts, un tātad arī romāna nodaļa, sākas ar gada tumšākā mēneša dabas tēlojumu jeb mainīgo laika apstākļu Baltijas klimatiskajā joslā poētisku aprakstu.
No rīta atkal bija reti nejauks laiks, pelēks un lietains.
Sāka snigt slapja sniega ķēpa.
Sijāja smalks un ļoti auksts smidzeklis.
Cauru nakti šļakstināja lietus, un ceļi bija grūtāk izbrienami kā jebkad agrāk.
Vējam bija pievienojies slapjdraņkis, un zemi apklāja ūdeņaina žurga, kas tikai auga augumā.
Nu un tā tālāk, un tā katru dienu.

Rijkuris ir biezs, sātīgs folkloras virums, kurā atrodami ir tautas ticējumi, rituāli un paražas, ir pasaku un teiksmu mitoloģiskie tēli un leksika, un tas viss leģendu, mītu, vēsturisku faktu aizdarā.

Tiktāl par formu. Ja par saturu – gada tumšākā un drūmākā mēneša notikumi risinās Igaunijas lauku ciemā, dažos avotos pavīd 19. gadsimts – katrā gadījumā, tas ir laiks un vieta Igauņzemē, kur Apgaismība, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda vēl ir gaismas gadu attālumā. Ciema ļaudis dzer, rij (tostarp smaržīgās barona ziepes), pesteļojas, cep ar sūdiem un padušu spalvām pildītus pīrādziņus, ieiet gan viesulī, gan vilkacī; kaujas, melo, blēdās, apzog viens otru un pie katras izdevības – vācu baronus, kas uzkundzējušies viņiem, dižā Lembita pēctečiem (tāpēc, patiesību sakot, vācu barona apakšbikšu un vecās baroneses mirstamkleitas pievākšana īsti pat netiek uzskatīta par zagšanu), sūta savus mājdzīvniekus – pūķus sirojumos pa kaimiņu kūtīm un klētīm nozīst pienu kaimiņu govīm... Vienvārdsakot, grimst dubļos, tumsonībā un grēkā.
Ak jā, daži no viņiem  pastarpām arī iemīlas.

Vēl viņi krustcelēs tiekas ar Velnu, lai ietirgotu tam savu dvēseli apmaiņā pret dzīvību mājdzīvniekam-pūķim, ar viltu grib apmānīt mēri, svētdienās iet baznīcā pēc Jēzus miesas, ar kuru pēc tam pildīt bisēm stobrus un medīt mošķus un ķēmus. Vārdu sakot, darba pilnas rokas. Jautājums – kā to visu var uzfilmēt?

Režisors

Ar filmas režisoru Raineru Sarnetu (Rainer Sarnet) teorētiski iepazīstina ļoti patīkams personalizēts bio, kas publicēts viņu producējošās studijas Homeless Bob Production lapā:
“Savos 49 eksistences gados Rainers Sarnets režisējis 5 filmas, dzīvojis ar 3 sievietēm, ieguvis kādus 10 draugus, kaismīgi mīlējis Fasbinderu, iestudējis Pšibiševska, Gorkija un Jelinekas lugas, filmu skolā ticis uzskatīts par brīnumbērnu, ticis pie iespējas pierādīt šo ambiciozo titulu vien 15 gadus vēlāk ar filmu Idiots. Brīnumi joprojām notiek.”

Sarneta vizuāli eklektiskais, kičīgais Dostojevska ekranizējums apliecināja viņu kā režisoru ar spēcīgi vizuālu redzējumu, ambīcijām un drosmi tās realizēt, bet pēc Novembra viņš ir arī režisors, kura filmas ir konkurētspējīgas ārpus Igaunijas vai Baltijas robežām – Novembra starptautiskā pirmizrāde notika Traibekas kinofestivāla konkursa programmā, filmas operators Marts Taniels (viņš filmējis arī arī Veiko Eunpū filmas Rudens balle un Svētā Tonija kārdināšana)  saņēma balvu par labāko operatora darbu, un šī Igaunijas, Polijas un Nīderlandes kopražojuma ceļš pa festivāliem ir veiksmīgs.

Lai arī abi lielākie Sarneta kinodarbi tapuši uz gana jaudīga literārā materiāla bāzes, Sarnets ir pietiekami neatkarīgs un vizuāli domājošs autors, lai uzdrošinātos radīt savu autonomu pasauli, skaidri apzinoties it kā vienkāršo, bet režisoru ne vienmēr apjēgto patiesību – ka viņš rada pilnīgi citā, no literatūras krasi atšķirīgā medijā, kino. Romānā rakstītais vārds, Sarnetprāt, nav akmenī cirsts, bet kalpo kā režisora vizuālās iztēles avots, lasīšana ir režisora sarunāšanās ar autoru un savas, ar literārā darba stilistiku un izteiksmes līdzekļiem neierobežotas versijas radīšana, kam šad tad ar literāro pirmavotu var būt arī visai attāls sakars. Tā, lūk.

Sarnets stāsta, ka filmas scenāriju rakstījis kā vizuālu poēmu,

iedvesmojoties no Johannesa Pēsukes (Johannes Pääsuke) 19. gadsimta igauņu zemnieku dzīves fotogrāfijām, Džima Džarmuša melnbaltā Miroņa / Deadman un jūtūbē uzietas poļu komponista Jacaszek mūzkas (vēlāk viņš piekritīs kļūt par Sarneta filmas mūzikas autoru).

Novembris. Filma

Par to, ka Kivirehka romāns un Sarneta filma būs divi dažādi dotie lielumi, es labāk brīdināšu uzreiz. Režisors ir atteicies no romāna struktūras (novelīšu principa jeb sadalījuma dienās), daudzplākšņaino tēlu sistēmu (romānā darbojas ne tikai rijkuris, kurš ļoti nosacīti ir romāna centrā, bet arī šķilters, vagars, klētnieks, citi zemnieki, viņu kalpi un ģimenes locekļi, kā arī muižniecības un mitoloģisko tēlu grupas) reducējis uz centrā esošu mīlas trijstūri un peripetijām ap to, bet būtiskākais – filmai ir pavisam cita intonācija kā romānam. Filmai nav romāna ironijas, sarkasma un melnā humora; godīgi sakot, humora tur nav gandrīz vispār, igauņu pagānu ciema jestrā ikdiena – šmuce, tumsonība un māņticība – Sarneta un Taniela redzējumā kļuvusi gluži vai par maģiskā reālisma vai poētiskas igauņu gotikas Augsto dziesmu. Bet ticiet man – es ļoti novērtēju abus.

Būtiskākais, ka Sarneta un Taniela radītajai igauņu dzimtzemnieku, meža un pasaku pasaules mošķu apdzīvotajai telpai, kas ir vizuāli efektīga, melnbalta, fascinējoši poētiska gluži kā sapnis (ne velti filma veiksmīgi kvalificējas fantāzijas filmu festivāliem), tomēr nevar inkriminēt ārišķīgu, pašmērķīgu estetizāciju –  gan režisora vēstījums (viņam  filmas centrālā tēma ir dvēsele –  dvēseles pārdošana, dzīvošana bez dvēseles un ilgošanās pēc dvēseles), gan vizuālo līdzekļu izmantojums strādā, rada emocijas  un veido piepildītu, viengabalainu mākslas darbu, kura pasaulē gribas atgriezties atkal un atkal – gan lai vēlreiz pabūtu filmas pēcsajūtās, gan ar tīri profesionālu interesi papētītu vienas vai otras ainas uzbūvi, tehnisko risinājumu, montāžu.

Mani fascinē arī režisora un viņa komandas drosme un konsekvence pieņemt mūsdienu kino pasaulei diezgan radikālu lēmumu – materiālu, kurā būtiska loma mitoloģiskiem ne šīs zemes tēliem (veļi, nelabais, vilkači, pūķi, mēris), vizualizēt, atsakoties no 3D, animācijas un citiem VFX. Filmēšanas vietas meklētas īstas (liela daļa ainu uzņemta Sāremā, Mihkli brīvdabas muzejā), operators eksperimentējis ar dažādām kamerām un optiku, centušies maksimāli izmantot vecos labos kino trikus kombinācijā ar “dabas piedāvājumu” – mēness un saules gaismu.

Koši balta ziema, piemēram, uzfilmēta koši zaļā saulainā vasaras dienā ar infrasarkano kameru, bet zemnieku dejas laikā sniegs vienkārši sācis snigt – tieši tā, kā bijis ierakstīts scenārijā.

Dabas skati, Līnas pārvēršanās vilkacī, nakts filmējumu lielie kopplāni, vācu preilenes mēnessērdzības ainas ir pārlaicīgi skaistas un neiespējamas, un notušē ne tik veiklas vietas kā Velna tēls vai veļu gājiens, kas atsauc atmiņā Nepieradinātās modes asamblejas defilē. Īpaša atkāpe droši vien jāvelta jau daudzkārt pieminētajiem pūķiem – Novembra pūķis nav vis tas milzu ķirzakveidīgais daudzgalvu pasaku tēls, bet tāds kā igauņu zemnieka mājdzīvnieks jeb mājāzis – no visādiem hlamiem, slotām, spaiņiem, spriguļiem, mīstīklām, kulstīklām, susekļiem sačiņīts saimniecībā noderīgs izstrādājums, kas kustas, runā, lido un galvenais, ļoti labi zog.

Pūķi filmai nav datorā vai animācijas tehnikā radīti, bet konstruēti no dažādiem sadzīves priekšmetiem un kustināti dzīvajā pēc leļļu teātra tehnoloģijām – ar sliežu un auklu palīdzību, kas pēcapstrādē iztīrītas. (Sīkāk par to apskatiet ŠEIT, bet vispār kino praktiķiem no sirds rekomendēju izlasīt atsaucēs minēto dubultsarunu ar Raineru Sarnetu un Martu Tanielu par filmas tapšanas tehniskajiem aspektiem).

Vairāk par muižas ļaužu un zemnieku cīņu par izdzīvošanu un piezemēto ikdienu, kas, kā jau zinām, ir sīka, nožēlojama, grēku pilna, filmas režisoru rakstnieka Kivirehka piedāvājumā, šķiet, uzrunājusi tēma, kas romānā ieskanas vairāk pustoņos un pusvārdos –par ilgām pēc “kā cēla nezināma”. Starp ciema pūķiem viens nav veidots no sadzīves priekšmetiem, bet no sniega, un sniegs, kā zināms, ir ūdens; ūdens, kas tecējis cauri tālām zemēm un tur redzējis citu dzīvi – nesavtīgu romantisku mīlestību, cēlus bruņiniekus, spēju ziedoties idejas, ideālu vārdā...

Vienvārdsakot, lietas, kas normālam igauņu zemniekam šķiet nesaprotamas un nevajadzīgas jeb, kā rakstīja Kivirehks, klausoties sniega pūķa stāstos, “Rijkurī nostiprinājās pārliecība, ka tās citas tautas ir gaužām stulbas”.

Sniega pūķa stāstu vizualizācijas kļūst par filmas krāšņākajām ainām.
Neatklājot filmas saturu un neatstāstot bildes, vēlos izcelt pāris vizuāli emocionālās kulminācijas filmā. Teiksim, it kā dubultekspozīcijā un Ešera stilistikā risināto Venēcijas epizodi, kur vienā ainavā saplūst Eiropas kultūras un kristietības šūpulis un atpalicis, pusmežonīgs pagānu ciematelis. Un izvērsto filmas fināla simfoniju, kurā režisors organiski ieaudis arī atsauces uz Žana Vigo Atalantas (1934) hrestomātiskajām zemūdens mīlas ainām.

Lai arī Rainers Sarnets un Andruss Kivirehks manā skatījumā ir divi ļoti dažādu temperamentu un rokrakstu autori, abu skatījumā ir arī kas kopīgs. Tas ir skats uz attiecībām starp praktisko, piezemēto, brutālo, uz fizisko izdzīvošanu tendēto un - ideālo, smalko, izglītoto, dvēselisko un pārlaicīgo, ko Sarneta filmā kolorīti iemieso vācu muižniecības un aristokrātijas flangs; viņi uz zemnieku nejaucībām noraugās ar skatienu, kurā sajaucas pretīgums, līdzjūtība un sāpes. Nodrebinās, bet neiejaucas un nepretojas. Kivirehkam rupjais, brutālais vienkārši nāk un ņem savu tiesu, un dzīvo tik nost bez domas par rītu, Sarnetam trauslais un smalkais vienkārši nav spējīgs izdzīvot šajā pasaulē kurā valda likumi “zobs pret zobu” un “apčakarē savu tuvāko”. Bet abi autori runā par to, ka tā ir tikai fiziskā ķermeņa izdzīvošana un uzvara fiziski taustāmā pasaulē, un abi dod diezgan nepārprotamus mājienus, ka tā nav ne vienīgā, ne galvenā, ne paliekošā.

Paldies Maimai Grīnbergai par konsultācijām raksta tapšanas laikā!

Raksta tapšanā izmantotā literatūra un avoti:
# Andruss Kivirehks. Rijkuris jeb Novembris. No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. AS Lauku avīze, 2009.
# Radošo personu situācija Lietuvā, Latvijā, Igaunijā – salīdzinājums. Pieejams: Radošo Savienību padomes mājaslapā.
# Tas ir ļoti jautri – rakstīt bērniem. Ilmāra Šlāpina saruna ar Andrusu Kivirehku, 24.07.2013. Interneta žurnāls Satori, pieejams ŠEIT.
# Lana Kazlauskiene. Andruss Kivirehks: Lai paliek sēžam stulbu seju. Diena, 16.07.2013. Pieejams ŠEIT.
# Carmen Gray. Estonian gothic: inside the dark, folkloric world of Rainer Sarnet’s November. The Calvert Journal, 26.04.2017. Pieejams ŠEIT.
# Emily Buder. How Tribeca's Best Cinematography Winner 'November' Captured Stunning B&W and Infrared with 6 Cameras, 11.05.2017. Pieejams ŠEIT.

Filmas treileris ar angļu subtitriem - ŠEIT.

Informācija par filmu Riga IFF mājaslapā - ŠEIT, seansi 13.09. un 16.09. kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē

Raksta ilustrēšanai izmantoti filmas "Novembris" publicitātes attēli

Saistītie raksti



Komentāri:


K.
11.09.2017, plkst. 06:18

Paldies, Kristīne! Re, kur arī treileris: https://www.youtube.com/watch?v=y2YZ1X1OhD4



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi