Ja tev ir maz laika, teikšu īsi – „Kritušās lapas” ir absurds un komisks īstas mīlestības stāsts, kas piepilda ar cerīgu cinismu. Šīs filmas vieta ir kinoteātrī, un tava vieta ir kinoteātra krēslā.
Ja tev ir mazliet vairāk laika, tad te tālāk – es esmu pavisam droša, ka Kritušās lapas tev patiks. Tā piestāv gadalaikam, bezcerībai, nogurumam un rāmajam trulumam, kas mūs pārņēmis pēc vasaras. Tāpat kā rudenim piestāv mīlestība un mīlestībai piestāv rudens. Tāpat kā mums visiem piestāv nedaudz cerības, cilvēcības un vienkāršības.
Pats Kaurismeki saka – viņš aizvien stāstot vienu un to pašu stāstu. Stāstu par cilvēku, kurš mēģina izdzīvot pasaulē, kurā piedzimis. Šis varonis nevēlas no dzīves neko daudz, patiesībā tikai to, lai tā viņu liek svētā mierā. Tomēr dzīvei un režisoram ir citi plāni. Varonis vienmēr jau pašā stāsta sākumā atrodas iespējami zemākajā punktā, tomēr Kaurismeki atrod iespēju tam likt kļūdīties atkal un atkal. Un ar milzīgu mīlestību vēro viņu cerībā, ka tam izdosies izķepuroties no ārprātīgajiem apstākļiem, ko pats Aki tam ir sagādājis.
Komēdija
Pirmā Kaurismeki filma, kuru atceros redzējusi, ir Ļeņingradas kovboji / Leningrad Cowboys Go America (1989). Tas notika Arsenālā. Atceros sākotnējo zāles neizpratni un vēlāk vētraino reakciju katru reizi, kad notika kas neiedomājams un absurds. Pēc pauzes. Bez emocijām. Valodīgo autotirgotāju Kovbojos spēlē pavisam jauns Džārmušs. Īsta mīlestība nerūs, un arī 34 gadus vēlāk filmā Kritušās lapas tiek parādīts neliels fragments no Džārmuša filmas Mirušie nemirst / The Dead Don’t Die (2019); divi kinokritiķi, iznākot no kinoteātra, salīdzina to ar Godāra un Bresona meistardarbiem. Kaurismeki intervijā saka – Džārmušs esot raudājis no laimes, redzot šo ainu, par spīti tam, ka tie nav īsti kritiķi, bet Aki kaimiņi. Viņš aizvien ņemot darbā tikai tādus cilvēkus, kas var viņu aizvest uz filmēšanas laukumu.
Traģikomēdija un absurds, šķiet ir vissarežģītākie žanri. Stāstam ir jābūt salīdzinoši vienkāršam, bet skatītājam ir jāsaprot ironija. Tam nevar tikai likt kaut ko nojaust un vainot viņa neattapību, ja joks nav nolasījies. Jokam jābūt nepārprotamam, jāatstāj vieta, lai to saprastu, un jājūt precīzs laiks, kurā skatītājs paspēs uz to reaģēt. To Kaurismeki jūt perfekti.
Kaurismeki dialogi ir destilēti līdz absolūti dzidrai esencei (tādai, ar kuru ir aizrāvies galvenais varonis). Aki saka: “Cilvēki tāpat par daudz runā.
Tāpēc es vairs nerakstu ainas, kas garākas par lappusi. Runāšana ir nonsenss. No tās nav nekādas jēgas. Nav iemesla sarunāties.”
Bet pat šos izcilos dialogu destilātus Kaurismeki varoņi runā kokaini, bez emocijām; tie izklausās tā, it kā lomu atveidotāji lasītu kāda cita varoņa citātus no grāmatas. Filmas tēli reaģē bez emocijām tādās situācijās, kas pieprasa emociju pārpilnību. Un tas strādā izcili.
Viens no maniem favorītiem ir galvenā varoņa Holapas (Jusi Vatanens) dialogs ar labāko draugu Huotari (Janne Hītieinens), patiesībā vienīgo draugu. (Bet arī draugs zina tikai Holapas uzvārdu, jo vārdu Kaurismeki nav papūlējies izdomāt.)
Holapa lasa komiksu par Supermenu. Ienāk draugs Huotari:
– Iesim uz karaoki, ir piektdiena.
– Skarbi vīri nedzied.
– Tu neesi skarbs vīrs
– Bet es varētu būt.
– Varbūt kaut kur citur, Dānijā.
Protams, viņi aiziet uz karaoki, dialogs turpinās. Huotari saka:
– Tu neuzdrošinies dziedāt.
– Es uzdrošinos, bet neprotu.
Protams, notiek tieši tas, ko tu neesi iedomājies. Viņš ierauga sievieti un neuzdrošinās to uzrunāt. Protams, arī pēc tam viņam nevedas, – Holapa pazaudē telefona numuru, darbu un vēl visu ko citu. Komēdija būvējas no neveiksmju un kļūdu virknēm; liekas, režisors smejas par visu to, par ko nedrīkst smieties. Tomēr emocionāli Kaurismeki izvairās no indīguma vai varoņu vērtēšanas. Viņš skatās uz tiem un situāciju bez pārākuma, ar siltu, zobgalīgu ironiju. Un cilvēcīgi cer, ka tiem izdosies.
Skaistums
Kaurismeki ir estēts. Par spīti tam, ka viņš izliekas par raupju proletariāta dievu, režisora vizualitāte ir gleznieciska. Par spīti tam, tā ir minimālistiska un nenodarbojas ar varoņu izskaistināšanu. Vīrieši atķemmē savus plānos matus un uzvelk ādas žaketes, sievietes neizmanto kosmētiku. Krāsas pārsvarā eksistē ārpus varoņiem, paši varoņi ir blāvi – izņemot otrā plāna aktierus, tie izskatās pēc multeņu varoņiem vai vismaz karikatūrām. Gleznieciskā kompozīcija galvenokārt ir frontāla, it īpaši, ja tas ir divplāns. Apģērbu, ēdiena, krāsu, priekšmetu izvēle kalpo stāstam un tam, lai attēls un varonis dzīvotu un strādātu. No vienas puses. Bet no otras puses, skatoties šo filmu, es vizuāli aizķēros ainā, kurā Holapa, par spīti visām neveiksmēm, tomēr ierodas pie Ansu (Almu Peisti) vakariņās. Tas, kādus ziedus viņš viņai atnes, un tas, ko viņa tam pagatavo. Neļķes un gerberas! Sparģeļi un gailenes! Vizuāls un emocionāls sprādziens. Viņi ir abi pagādājuši labāko pasaulē. Puķes tiek ievietotas kristāla vāzē, un Holapa ķeras pie salātiem. Un pie rozā šampanieša.
Viena no filmēšanas komandas lielākajiem strīdiem esot bijis par to, kādus sparģeļus izmantot šajā ainā – zaļos vai baltos. Kaurismeki ir zaļo sparģeļu aizstāvis, tomēr izpildproducents esot šo cīņu uzvarējis.
Kaurismeki filmās kamera gandrīz nekustas, mizanscēnu bieži veido tieši tas, kā varonis ir iekomponēts vidē. Lai gan kopplānos parasti ir redzami varoņi darbībā, tuvplānos tiek fiksētas viņu pasīvās reakcijas, un tas ir ļoti svarīgi, jo pasivitāte ir varoņu galvenais izteiksmes veids. Aktrise Alma Peisti stāsta par trim lietām, kas jāzina, ja gatavojies strādāt ar Kaurismeki, – „1) neskaties kamerā; 2) nemēģini savu lomu; 3) iemācies tekstu, bet nelasi daudz no scenārija. Jo tiek filmēts viens vai, maksimums, divi dubli. Ja mēs visu nesačakarējam.”
Kā mēs skatīsimies filmu
Jau par savu iepriekšējo filmu Kaurismeki ir teicis, ka tā esot viņam pēdējā. Tagad gan viņš min, ka viņam galvā esot jau par 35% uzrakstīta “slapstika traģēdija”. Ja ir tā, kā viņš saka, un scenāriju viņš uzrakstījis 30 stundu laikā, tad es nepiedāvāju šo filmu skatīties kā Kaurismeki atvadas no kino. Jo tās ir blēņas.
Katru reizi, kad varoņi ieslēdz radio, tajā skan ziņas no Ukrainas kara darbības zonām. Manuprāt, tas ir treniņš, lai mēs nezaudētu empātiju un cilvēcību, pat ja tik ļoti esam noguruši no sliktajām ziņām. Vismaz man tas lika atcerēties, cik tuvu mēs atrodamies Somijai, un tā atrodas tikpat tuvu Krievijai, kā mēs. Tāpēc mēs neesam vieni. Kaurismeki saka: “Es nevarētu kara laikā taisīt filmu, nekomentējot to, kas notiek.
Šai asiņainajai pasaulei vairāk kā jebkad vajag mīlestības stāstus.”
Skatoties Kritušās lapas, es atceros arī Ozu, Bunjuelu, Marselu Karnē. Un atcerēsimies – Kaurismeki domā, ka Čaplins tomēr ir labākais no tiem. Jo Čaplins, par spīti tam, ka radīja Holivudu, prata izteikties vienkārši un bija saprotams visiem, ne tikai kinozinātniekiem.
Man reiz bija tāds onkulis Niks. Pārdzīvojis karu, vecāku nāvi, komunistu atņemtu šokolādes un cepumu rūpnīcu, humora izjūtu viņš nebija pazaudējis. Niks rakstīja lugas un tajās retajās reizēs, kad iedzēra, gāja peldēties Juglas ezerā ar zeķēm, zandalēm un brillēm. Mēs tik ļoti smējāmies, tomēr tagad šķiet, ka viņš to darīja, lai mūs iepriecinātu, nevis tāpēc, ka baidījās visu to pazaudēt. Līdzīgi kā Kaurismeki.
Pēc kā mēs ilgosimies, noskatoties šo filmu
Mēs mazliet ilgosimies pēc tā, lai Rīgā būtu karaoke; lai no kaut kurienes parādītos tie skumjie vīrieši ar atķemmētiem matiem ādas žaketēs; lai mēs nepārtraukti smēķētu cigaretes; lai mūsu sejas būtu nekustīgas un foni krāsaini; lai kāds no mums vēl aizvien prastu, gribētu un varētu nodziedāt saldsērīgu dziesmu par pīlādžiem. Un lai mūsu cilvēkmīlestība un empātija nebūtu noslēpjama aiz cinisma kreveles. Tāpat kā Kaurismeki.
Filmas seanss svētdien, 15. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 20:30
