Marģeram Vestermanim mežs ir kā mājas. Nevis sēņotāju mežs rītausmā vai svaigā gaisa elpotāju mežs dienas vidū, bet vakarā, tumsā. “Kad kļūst tumšs, nav neviena vācieša, neviena latviešu policista, neviena nav, tu esi brīvs un staigā pa mežu pilnīgā drošībā,“ Vestermanis savulaik stāstīja intervijā Rīgas Laikam. “Tas mežs ir patvērums. Bet, kolīdz es aizmiegu, mani atkal vajā kādi esesieši”.
Arī režisores Martas Hercas filma Mēs tikai tagad sākam (studija Ego Media, 2022) sākas mežā – mēs redzam kārnu jaunieti, kurš iesākumā iet, bet pamazām arvien ātrāk skrien dziļāk mežā, meklējot patvērumu. Skrienošais zēns ir pats Vestermanis pirms gandrīz 80 gadiem, bet gan pats skrējiens, gan tas, ko viņš bija piedzīvojis pirms šī skrējiena, Vestermanim nav pagātne. Vēsturniekam, muzeja Ebreji Latvijā dibinātājam, vēsture ir dzīva, viņš pats ir šīs vēstures nesējs, jau sešdesmit gadus viņš raksta par holokaustu – par tiem, kuri nošauti Rumbulas mežā un citos nāves laukos, par tiem, kuri šāva, un par tiem, kuri glāba. Arī šobrīd, 97 gadu vecumā, Vestermanis raksta grāmatu par ebreju glābējiem – mēs filmā redzam viņu pacietīgi diktējot ar roku pierakstītus citātus palīdzei, kas ievada tekstu datorā: “Tagad būs citāts. Pēdiņas vaļā – “žīdiem palīgā iet dažādi deģenerāti, nodevēji un pērkamie radījumi”. Pēdiņas ciet, domuzīme.” Un tāpēc, ka vēsture Vestermanim ir dzīva, filma par viņu kā personību (jāpiebilst – monumentālu personību) un kā stāstnieku (jāpiebilst – leģendāru stāstnieku) ir arī filma par holokaustu.
Te šķiet vietā neliela atkāpe par holokausta atainojumu uz lielā ekrāna.
Kinematogrāfijas valodā saruna par holokaustu sākās no tā brīža, kad amerikāņu kinematogrāfists Džordžs Stīvenss, kurš iepriekš bija specializējies romantisku komēdiju režijā, 1945. gadā kopā ar ASV armijas vienībām ienāca Dahavas koncentrācijas nometnē un nofilmēja tās atbrīvošanu. Stīvensa un viņa filmēšanas grupas uzņemtie kadri kļūs par vienu no pirmajām liecībām par ebreju masveida iznīcināšanu un ieliks pamatus tam, kā pasaule turpmākajās desmitgadēs uztvers holokaustu. Viņa stāsts vispirmām kārtām bija vērsts uz atbrīvotājiem, un izdzīvojušajiem tajā bija otrā plāna loma. Lai gan ar Stīvensa daiļradi padomju kinoskatītājs nebija plaši pazīstams, arī PSRS ražotajās filmās, kas iegūlās kopīgajā pēckara propagandas naratīvā, dominēja galvenokārt uzvarētāji. Ar piebildi, ka uzvarētāji vienlaikus bija parādīti arī kā vislielākie upuri, turklāt upura tēls bija kolektīvais padomju cilvēks. Ebreju statuss kā grupai, kas piedzīvojusi mērķtiecīgu masveida iznīcināšanu, padomju naratīvam nederēja, un holokausts kā jēdziens netika izmantots. Starp citu, arī Žanis Lipke bija vārds, ko padomju gados zināja tikai retais – visbiežāk tie, kuru ģimenes pašas bija piedzīvojušas holokaustu.
Pieejas maiņu rietumu kinematogrāfijā iezīmēja NBC mini-seriāls Holokausts / Holocaust (1978) un Kloda Lancmaņa dokumentālā filma Shoah (1985), kuras pavērsa skatienu uz upuriem un uzsāka diskusiju par to, kā jēgpilni un ar cieņu parādīt nacistu zvērības. Savukārt deviņdesmitie iezīmēja melodramatisko periodu holokausta filmās – gan Latvijas kinoteātros rādītais Šindlera saraksts / Schindler’s List (1993), gan Dzīve ir skaista / La vita è bella (1997) ar Roberto Beninji galvenajā lomā mēģināja pārliecināt skatītājus, ka ļaunums ir aizgājis uz neatgriešanos un beigas ir laimīgas. Koncentrācijas nometnē iebrauks tanks ar smaidošu amerikāņu karavīru, un puisītis, kurš gadiem slēpies no nometnes uzraugiem, domājot, ka tā ir spēle, priecīgs iznāks no barakas un tiks pie balvas – brauciena tankā. Kāpēc rādīt, kā turpat ap stūri asins peļķē guļ puisīša nogalinātais tēvs, ja var rādīt līksmo tanka pasažieri? Kāpēc pievērsties bezkompromisa šausmām, ko piedzīvojuši cilvēki Aušvicā, Terezinā vai Kaizervaldē, ja var skatītājus iedrošināt ar Šindlera labo sirdi?
Iespējams, pagrieziens uz melodrāmu bija saistīts ar attālumu – jo tālāk esam no otrā pasaules kara notikumiem, jo grūtāk identificēties ar to, ko Aušvicā piedzīvoja, piemēram, ebreju izcelsmes itāļu rakstnieks Primo Levi, vai to, ko pusaudža vecumā Rīgas geto pieredzēja Marģers Vestermanis (bet par Vestermaņa pieredzi – vēlāk). Levi rakstīja par tikšanos ar kādu skolnieku, kurš pēc stāsta par ieslodzīto pieredzi Aušvicā jautājis viņam: “Bet kāpēc tad jūs nebēgāt?” “Tā ir daļa no mūsu problēmas – nespēja uztvert citu pieredzi, un šī nespēja ir jo izteiktāka tad, ja arvien tālāk šī pieredze ir no mūsu pašu laika un telpas,” teica Levi.
Tomēr līdz galam negribētos rakstniekam Levi piekrist, jo
spēju identificēties var panākt, ja stāsts ir izstāstīts precīzi un autentiski.
Kā tas ir režisora Lāslo Nemeša filmā Saula dēls / Saul fia (2015) – šķiet, tieši šī spēlfilma iezīmēja melodramatiskā perioda beigas holokausta filmu vēsturē. Filmas sižets ir vienkāršs un uzrunājošs – tēvs mēģina apglabāt mirušo dēlēnu. Taču apstākļi ir ekstrēmi, jo ir 1944. gads, un tēvs (Sauls) ir Aušvicas nometnes ieslodzītais, kurš norīkots strādāt krematorijā, bet puisēns, kuru viņš notur par savu dēlu, ir miris gāzes kamerā, tāpēc viņa līķis Saulam būtu jāsadedzina. Pretēji pavēlei, viņš meklē iespēju līķi apglabāt saskaņā ar ebreju tradīcijām. Filma izvairās no dehumanizējošiem stereotipiem un no labo beigu apsolījuma, tā vietā fokusējoties uz konkrētā cilvēka konkrēto pieredzi konkrētos apstākļos.
Martas Hercas filma Mēs tikai tagad sākam apdzīvo tieši šo teritoriju – konkrēta cilvēka konkrētā pieredze, ar piebildi, ka šis cilvēks ir vēsturnieks, un tāpēc viņa pieredze kļūst arī par ierosmi un materiālu viņa profesionālajā dzīvē. Vestermaņa stāstos par paša pieredzi ir daudz precīzu, spilgtu detaļu – sasalušais bērna līķītis Rīgas geto, kurš viņam kā līķu savācējam jāaizvelk uz Ebreju kapiem un jāaprok, mazgāšanās ar divām krūzītēm ūdens Dundagas nometnē, mīkstās sūnas mežā, kurās no nometnes izbēgušais Vestermanis guļ trīs dienas, un svaigi ceptā speķa smarža mežmalā, kas nāk no mājām, kurās viņš atrod patvērumu. Režisore aizved filmas varoni uz vietām, kurām viņa atmiņas ir piesaistītas – Maskavas forštates ielas, meža ieloks, Horālās sinagogas drupas. Atmiņas atdzīvojas Vestermaņa stāstos, bet neuzbāzīgi dzīvas ir arī statiskajās vēstures liecībās – vecās fotogrāfijas ir viegli, ar pietāti animētas (no svaigi sabumbotas mājas drupām debesīs lēnām kāpj dūmi), vietumis izmantoti arī kinohronikas kadri, taču tie ir tikai ilustrācija, galvenais stāsta nesējs ir Vestermanis pats. Tikpat neuzbāzīgi ir arī rekonstrukcijas kadri – tos režisore liek lietā vienīgi tad, kad rāda jaunā, no nometnes izbēgušā puiša skrējienu pa mežu pretī brīvībai un iespējai izdzīvot. Viegli iekustinātās fotogrāfijas un rekonstruētās vēstures kadri ir tieši tik lielā mērā klātesoši, lai ļautu pietuvoties varonim, bet nekļūtu par pašmērķīgu filmas daļu, kas no varoņa aizved.
Tikai 38. filmas minūtē Martas Hercas veidotajā stāstā par Vestermani parādās viņa sieva Hava un lielā (četru paaudžu!) ģimene. Tas pirmajā mirklī var šķist mulsinoši, par vēlu vai par maz, bet, filmu pārdomājot, man tomēr liekas stāstam atbilstoši, jo izdzīvošana ir diezgan vientulīgs stāsts. Tu esi viens ar to, ko esi piedzīvojis; arī pie ģimenes viesību galda, kur daudz čalu, ēdiena un mīlestības, kaut kur stūrī sēž tas skrienošais puisis svītrainā ieslodzītā tērpā, viens pats tumšā mežā.
Vestermanis pats savu izdzīvošanu uzskata par nejaušību, un nerimtīgi to uzsver: "Es uzskatu, ka esmu palicis nejauši, ne jau kāds tur mans nopelns, kā jau karā. Es neesmu ne moceklis, ne varonis, es esmu nejaušs tarakāns vēstures gaismā, nejauši izsprucis no tām lielajām nāves dzirnavām. Nejauši taču!"
Mums ir paveicies, ka noticis šis “nejauši taču” un radusies piekļuve tai neizmērojamai bagātībai, kas ir Vestermaņa paša pieredze un viņa pētniecība. Ne tikai bagātībai, bet arī neērtajiem jautājumiem, kurus Vestermanis mums liek sev uzdot, arī ar Martas Hercas filmas starpniecību – kas ir tie lēmumi, kurus mēs pieņemam, saskaroties ar varmācību un līdzpilsoņa vajāšanu. Vai mēs, rindā pēc maizes stāvot, rādām uz ebreju pusaudzi ar pirkstu un kliedzam “Žīds!” vai, kā tā saimniece necilajā mežmalas mājiņā, pagatavojam izbēgušajam jaunietim piena ķiļķenu zupu. Mēs vēl tikai sākam par šiem jautājumiem reflektēt, un Martas Hercas filma ir labs sākums.
Režisores Martas Hercas un studijas Ego Media dokumentālā filma Mēs tikai tagad sākam (2022) pieejama tiešsaistē LMT Viedtelevīzijā.
