Kamēr Latvijā Džima Džārmuša jaunākā filma „Patersons” nupat tikai nonākusi kinorepertuārā un Latvijas mediju un interneta telpā sastopamas vienīgi sajūsminātas atsauksmes, Krievijas kinokritikas laukā pamazām pieņemas spēkā noliedzēju vilnis.
Laikam gan skarbākajai obstrukcijai Patersonu pakļauj Staņislavs Zeļvenskis portālā afisha.ru, pie reizes apzīmogojot visas pēdējā laika filmas, ko uzņēmis Džārmušs, šis Antonioni un Vendersa meditatīvās vērošanas aroda turpinātājs; garāmejot „pa kaklu” trāpījies pat, manuprāt, lieliskajai filmai The Limits of Control (2009).
„Tā vietā, lai skatītos ārā pa logu, Džārmušs sācis, neatraujot acis, skatīties spogulī – bet tur, kā mēs visi zinām, ar katru gadu aizvien mazāk interesanta, ko redzēt. (..) Filmas Patersons varoņi dzīvo tajā pašā alternatīvajā Visumā, kur mitinājās arī Džārmuša agrīno filmu tēli, tomēr maģija ir kaut kur pagaisusi, palicis pagājušā gadsimta paņēmienu komplekts, kas izsauc pārsvarā neveiklības sajūtu. (..) Pēdējā laikā viņa budistiskais stoicisms pārvērties kaut kādā mājīgā rokenrollera mietpilsonībā, dīvainā senilitātes un infantilitātes apvienojumā”.
Taču, protams, arī šādam viedoklim ir tiesības pastāvēt – galu galā, pat ja tu lasot domās strīdies ar autoru, jau tas vien palīdz paplašināt kino teorētiskās domas telpu.
Recenziju krievu valodā lasiet ŠEIT.
